1. G. Repše - biogrāfija

Gundega Repše dzimusi 1960. gada 13. janvārī Rīgā strādnieku ģimenē. Mācījusies Rīgas 50. vidusskolā (1967 – 1977), bet specializētās angļu skolas atmosfēra viņai kļuva mokoša, tādēļ G. Repše pāriet uz Rīgas 36. vidusskolu, kuru pabeidz 1978. gadā.

Tālāk seko studijas Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļā (1980 – 1985). No 1985. gada līdz 1992. gada janvārim G. Repše strādā Latvijas Mākslinieku savienībā par referenti. Savas darba gaitas G. Repše turpina žurnālā „Liesma” (1992 – 1993), laikrakstos „Labrīt” (1993 – 1994), „Izglītība un Kultūra” (1995), žurnālā „Karogs” kā prozas nodaļas vadītāja (1995 – 1996). Kopš 1980. gada G. Repše ir korespondente un slejiste dažādos žurnālos, laikrakstos un interneta portālos.

1988. gadā G. Repše tika uzņemta Rakstnieku savienībā. G. Repše ir saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un Literatūras gada balvu (2000).
Pirmie G. Repšes literārie darbi rakstīti 15 – 16 gadu vecumā kā mēģinājums atrast garīgu patvērumu un izpaust savu liekā cilvēka sajūtu.

Pirmā G. Repšes publikācija bija stāsts „Kamielis Vecrīgā”, kas tika iespiests laikrakstā „Literatūra un Māksla” 1979. gada 30. martā.

1987. gadā tika izdots stāstu krājums „Koncerts maniem draugiem pelnu kastē”. Tajā uzsvērta cilvēka iekšējās pasaules dominante pār ārējo realitāti.

Mākslā sakņots garīgums kā eksistenciālo problēmu risinājuma iespēja tēlots romānā „Ugunszīme” (periodikā 1988, grāmatā 1990) un romānos esejās par K. Fridrihsonu „Pieskārieni” (periodikā 1988, grāmatā 1998), Dž. Skulmi „Tuvplāni” (periodikā 1989, grāmatā 2000) un L. Purmali „Sieviete miglā” (2001).

Prozas ciklā „Septiņi stāsti par mīlu” (1992) risināts jautājums par mūsdienu cilvēka attieksmēm pret sevi, pasauli un Dievu.

Stāstu krājumā „Šolaiku bestiārijs” (1994) fantastiski fantasmagorisku situāciju risinājums ir piesātināts ar filozofisku skatījumu uz cilvēces nākotni.

Romānos „Ēnu apokrifs” (1996), „Sarkans” (1998) un „Īkstīte” (2000) ir savīti pagātnes un tagadnes slāņi, izgaismojot cilvēka tiesību pēc mūžīgām vērtībām un vienlaikus eksistenciālu bezizeju realizēt savu sapņu pasauli.

G. Repšes proza ir filozofiski piesātināta, asociatīvi blīva, iekšēji spriega, ar padziļinātu psiholoģismu, precīzu mikrotēlu faktūru un liriskām intonācijām.

Kopš 1982. gada G. Repše ir publicējusi rakstus un recenzijas par latviešu un cittautu mākslas vēstures un aktuāliem jautājumiem, kā arī rakstus par literatūru. Intervijas ar latviešu kultūras darbiniekiem apkopotas grāmatā „Gadsimta beigu skatiens” (1999). Rakstus par mākslu G. Repše ir arī parakstījusi ar pseidonīmu Ģertrūde Rāma.
- Stāstu krājums „Ludovika zemes” (2004)

- Romānu cikla "Smagais metāls" pirmā grāmata "Alvas kliedziens" (2002)

- Monogrāfija vēstulēs "Brālis" par Ojāru Vācieti (2005)

- Romānu cikla "Smagais metāls" otrā grāmata "Vara rati" (2006)

- Romāns "Bāreņu nams" (2008)

- "Pilsoniskā rasa" (publicistikas izlase, 2007)