1. J.Jaunsudrabiņš - biogrāfija

Jānis Jaunsudrabiņš ir dzimis 1877. gada 25. augustā Neretas pagasta Krodziņos kalpu ģimenē. Pēc tēva nāves 1880. gadā J. Jaunsudrabiņa māte ar vecākiem un brāli pārcēlās par kalpiem uz Riekstiņu mājām, kur dzīvoja līdz 1886. gadam un ko J. Jaunsudrabiņš vēlāk iemūžinājis „Baltajā grāmatā”, nosaukdams tās par Mūsmājām.
Savas skolas gaitas J. Jaunsudrabiņš uzsāka 1886. gadā Neretas pagastskolā, kur mācījās līdz 1892. gadam. No 1892. gada līdz 1893. gadam J. Jaunsudrabiņš mācījās Panemunes krievu skolā, bet laika posmā no 1893. gada līdz 1895. gadam viņš papildināja savas vācu un krievu valodas zināšanas pie Neretas pagastskolas skolotāja, lai varētu iestāties Vecsātu zemkopības skolā, kur mācījās no 1895. gada līdz 1897. gadam.

Laika posmā no 1897. gada līdz 1899. gadam J. Jaunsudrabiņš strādāja par muižas pārvaldnieku Kurzemē – Laukmuižā un Smukās. Šajā laikā viņš arī rakstījis dzejoļus un sācis interesēties par tēlotāju mākslu. 1899. gadā J. Jaunsudrabiņš pametis labi atalgoto pārvaldnieka darbu un iestājies V. Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur, pelnīdamies ar fotografēšanu, gleznu kopēšanu u.c. gadījuma darbiem, mācījies līdz 1905. gadam, kad uz trim mēnešiem aizbraucis uz Minheni papildināties glezniecībā. Pēc atgriešanās Rīgā dzīvoklī sarīkojis pirmo gleznu izstādi.

1906. gadā J. Jaunsudrabiņš bijis žurnāla „Pret Sauli” glezniecības nodaļas vadītājs, pēc tam redaktors.

Laika posmā no 1908. gada līdz 1909. gadam J. Jaunsudrabiņš mācījies glezniecību Berlīnē Levina – Funkes akadēmijā pie gleznotāja L. Korinta. No 1910. gada līdz 1913. gadam J. Jaunsudrabiņš ar ģimeni dzīvo Mīlgrāvī Burtnieku namā, kur labos apstākļos varēja intensīvi strādāt.

1913. gadā J. Jaunsudrabiņš pārcēlās uz Pļaviņām, bet 1915. gadā J. Jaunsudrabiņš kopā ar ģimeni devās 1. pasaules kara bēgļu gaitās uz Ziemeļkaukāzu, kur guva daudz literāru un glezniecisku ierosmju saviem darbiem.

Laika posmā no 1918. gada līdz 1935. gadam  J. Jaunsudrabiņš dzīvo Pļaviņās. Glezniecības studiju nolūkos viņš ceļoja uz Parīzi (1924) un Itāliju (1936), iespaidus vēlāk attēlodams savos darbos.

1935. gadā ģimenes nesaskaņu dēļ J. Jaunsudrabiņš aizgāja no Pļaviņu mājām, dzīvoja Sabilē un Rendā pie paziņām un pāris gadus – Ilūkstes apriņķa Kaplavas pagasta Braģišķos pie māsīcas. Vēlāk dzīvoja Ropažos, kur 1942. gadā mirusi J. Jaunsudrabiņa māte.

1944. gada rudenī J. Jaunsudrabiņš aizbrauca uz Vāciju. Līdz mūža galam J. Jaunsudrabiņš uzturēja sakarus ar dzimteni, darbojās līdzi trimdas latviešu un vācu sabiedrības literārajā dzīvē.

J. Jaunsudrabiņš miris 1962. gada 28. augustā 85 gadu vecumā, apglabāts Kērbekas kapsētā Vācijā.
Pirmā J. Jaunsudrabiņa publikācija ir dzejolis „Ziemas nakts”, kas 1896. gada 4. decembrī tika iespiests laikrakstā „Latviešu Avīzes”.

1906. gadā notika J. Jaunsudrabiņa lugas „Traģēdija” pirmizrāde biedrības „Uļeja” zālē. 1907. gadā lielu kritikas un lasītāju atsaucību guva jaunatnes mīlestības stāsta publikācija laikrakstā „Latvija”. Līdz ar to sākās intensīva J. Jaunsudrabiņa daiļrade literatūrā un glezniecībā.

1911. gadā presē tika iespiesti pirmie „Baltās grāmatas” tēlojumi, grāmatās iznāca garais stāsts „Aija”, stāstu krājumi „Jēkabs Gudrais un viņa nelaime”,„Trīs dienas” un viencēliena komēdija „Ansis Auns”. Šajā gadā iznāca arī pirmais dzejoļu krājums „Dzejoļi” un B. Kellermaņa romāna „Jūra” tulkojums. 1912. gadā iznāca J. Jaunsudrabiņa otrais dzejoļu krājums „Dziesminieks”.

1913. gadā iznāca stāstu krājumi „Dzīve” un „Debess vārti”. Gadu vēlāk iznāca garais stāsts „Dzimtene” un tika sarakstīts un iespiests garais stāsts „Atbalss” – stāstu triloģijas „Aija” otrā daļa (trešā daļa „Ziema” – 1925). Šī triloģija izceļas ar episku plašumu, mierīgu, sirsnīgu, emocionālu vēstījumu, psiholoģiski smalki izzīmētiem raksturiem, sulīgu tautas dzīves tēlojumu.

1914. gadā arī tiek pabeigta bērnības atmiņu tēlojumu grāmata „Baltā grāmata” (1 – 2, 1914 – 1921) – viens no izcilākajiem latviešu bērnu literatūras darbiem. Tā iznāca ar paša autora savdabīgiem zīmējumiem.

Laika posmā no 1918. gada līdz 1935. gadam tika sarakstīti un izdoti tēlojumu krājumi „Senā sētā” (1918), „Ar makšķeri” (1921, papildināts izdevums „Ūdeņi”, 1935), „Skolā” (1924), stāstu krājumi „Dzērājam laime” (1924), „Sliņķu virsnieks” (1935) un stāsts „Uršulīte” (1935). Šī īsproza balstīta dzimtās puses ļaužu dzīves un dabas vērojumos, izmantots mātes stāstījums par seniem laikiem. Te izpaužas rakstnieka humors un sirsnīgais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem.

Trešais dzejoļu krājums „Dzejas” (1921) ir visplašākais J. Jaunsudrabiņa dzejoļu kopojums. Tajā turpinās viņam raksturīgā sirsnīgā dabas un filozofijas pārdomu lirikas.
Plašā un saistoši sarakstītā romānā „Jaunsaimnieks un velns” (1933) sniegti cilvēku psiholoģisko attiecību vērojumi darbā un sadzīvē, mīlestībā, par sižeta virzītāju ņemot jaunsaimnieka Krasta cīņu par savas dzīves un saimniecības iekārtošanu un nostiprināšanu. Velna tēls piešķir romānam romantisku un fantastisku noskaņu.

Pēc 1935. gada tapa psiholoģisks romāns „Neskaties saulē” (1936) un romāns „Augšzemnieki” (1937), kas tēlo saimnieciskās dzīves uzplaukumu Augšzemē. Laba dzīves un cilvēku psiholoģijas pazīšana raksturīga 30. gados sarakstītajam romānam „Nauda” (1942). Konkrēti dzīves vērojumi pamatā krājumā „Redzēts, dzirdēts un justs” (1940) sakopotajiem tēlojumiem.

J. Jaunsudrabiņa dramaturģijā ievērojamākā ir satīriskā traģikomēdija „Invalīds un Ralla” (izdota grāmatā un uzvesta teātri 1934. gadā), kur izskan dziļi cilvēciska līdzjūtība cietējiem un asa apsūdzība bezjūtīgai, cietsirdīgai un divkosīgai sabiedrībai. J. Jaunsudrabiņš ir arī sarakstījis komēdiju „Zvēru dīdītājs” un dažas viencēliena komēdijas.

Trimdā sarakstītas un izdotas grāmatas: tēlojumu krājums „Bez dzimtenes” (1947) rāda trimdinieku dzīvi svešumā, „Zaļajā grāmatā” (1 – 2, 1950 – 1951) rakstnieks atskatās uz savām pusaudža gadu ganu gaitām dzimtajā pusē, „Es stāstu savai sievai” (1946, papildināts 1951) vēstīts par bēgļu izjūtām un pieredzējumiem, aizbraucot no dzimtenes, un par pirmo laiku Vācijā.

1957. gadā Zviedrijā iznācis J. Jaunsudrabiņa autobiogrāfiskās grāmatas „Mana dzīve” ceturtais papildinātais izdevums, kas aptver laiku līdz 1956. gadam. J. Jaunsudrabiņa piemiņa krājums „Sirmā grāmata” izdots 1972. gadā.