1. M.Zālīte - biogrāfija

Māra Zālīte ir dzimusi 1952. gada 18. februārī Krasnojarskā (Krievijā) politiski represēto ģimenē. 1956. gadā M. Zālīte kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā un bērnību pavadīja vectēva mājās Slampes Kalna Ķivuļos. 1967. gadā M. Zālīte pabeidz Slampes astoņgadīgo skolu, bet vidusskolas mācību kursu apgūst Murjāņu sporta internātskolā, ko beidz 1970. gadā.

Savas mācības M. Zālīte turpina Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā, kurā studē laika posmā no 1970. gada līdz 1975. gadam.

Vienu gadu (1974 – 1975) M. Zālīte strādājusi Rakstnieku savienībā par tehnisko sekretāri, bet no 1975. gada līdz 1979. gadam – par referenti. No 1980. gada līdz 1982. gadam M. Zālīte vadījusi Rīgas jauno literātu studiju, no 1977. gada līdz 1990. gadam bijusi dzejas konsultante žurnālā „Liesma”, bet no 1989. gada līdz 2000. gadam - žurnāla „Karogs” galvenā redaktore.

Kopš 2000. gada M. Zālīte ir Autoru biedrības AKKA/LAA prezidente.
- No 2002. gada līdz 2004.gadam bijusi Valsts valodas komisijas priekšsēdētāja

- No 1999. gada līdz 2006.gadam bijusi Triju Zvaigžņu ordeņa domes locekle 

- No 2006. gada  līdz 2007. gadam bijusi Ordeņa kapitula locekle

- Kopš 2005. gada ir Kokneses fonda padomes locekle

- ZA goda locekle

- Nacionālās bibliotēkas Uzticības padomes locekle
Dzeja

Pirmā M. Zālītes nozīmīgā publikācija ir dzejolis „Balādīte” žurnāla „Karogs” 1972. gada pirmajā numurā. Tai seko dzejoļu krājumi „Vakar zaļajā zālē” (1977) un „Rīt varbūt” (1979), kuros atklāts 70. gadu jaunatnes koptēls ar tai raksturīgu dzīvesveidu un problemātiku.

Saturiski un inovatīvi daudzveidīgajā krājumā „Nav vārdam vietas” (1985) parādību konkrētais tēlojums saistīts ar filozofiskiem vispārinājumiem.

Tautas likteņtēma vismonolītāk skan krājumā „Debesis, debesis” (1988) – dziļa traģisma piesātinātajā dzejā par gadsimtu verdzībā pazemotās latviešu tautas postu un sāpēm, tās brīvības alkām un cerībām.

Dramatiskām kolīzijām bagātā 90.gadu pieredze koncentrēta krājumā „Apkārtne” (1997). Apkārtnes tēlā ietvertā cilvēka un viņa laika problēma atklājas asos kontrastos starp brīvības apziņu un haosu, cerībām un to zudumu, atmodas laika ideālu gaišumu un garīgu depresiju.

M. Zālītei arī ir izdots dzejoļu krājums bērniem „Deviņpuikuspēks” (1985), izlases skolu vajadzībām „Vai tu vēl turies?” (1993), „Dzejas izlase” (1997).

Komponētā dzeja apkopota krājumā „Dziedināšana” (1997).

Pēdējais M. Zālītes dzejoļu krājums ir „Dzeja”, kas izdots 2003. gadā.

Dramaturģija

80.gados M. Zālīte pievērsās dramaturģijai. Tajā risināti globāli jautājumi, sintezēti vienlaikus darbojošies aktuālie un pārlaicīgie motīvi.

Lugā „Pilna Māras istabiņa” (periodikā un teātrī 1983, grāmatā 1987) dominē indivīda un sabiedrības atbildības problēma, meklēti cēloņi cilvēces degradācijas procesam.

Lugā „Tiesa” (periodikā 1984, teātrī 1985, grāmatā 1987) tautas degradācija parādīta kā nežēlīgas verdzības rezultāts. Otrs motīvs – cilvēka tieksme pēc laimes, pēc brīvības.

Lugā „Dzīvais ūdens” (periodikā 1987, teātrī 1988, grāmatā 2001) mītiskā un aktuālā sintēze izpaužas vistiešāk. Pamatkonflikts – starp patiesību un meliem. Indivīds tiek nostādīts konfliktsituācijās – izvēles priekšā starp patiesību, pienākumu, ilgām, mīlestību, kas ir savstarpēji saistītas parādības.

M. Zālīte ir sarakstījusi libretu Z. Liepiņa rokoperai „Lāčplēsis” (teātrī 1988, grāmatā 1991). Tēmas traktējums te atšķirīgs no tradicionālā A. Pumpura un Raiņa dotā. Lāčplēša tēlā akcentēts tā garīgais spēks – izprast katra laikmeta nosacītās sāpīgākās problēmas savas tautas dzīvē.

Kopš 90.gadiem M. Zālītei ir īpaši auglīga sadarbība ar teātri. Sarakstīti vairāki mūzikli un rokoperas: kopā ar komponistu R. Paulu – „Meža gulbji” (teātrī 1993, grāmatā 1995); kopā ar J. Lūsēnu – „Kaupēn, mans mīļais!” (teātrī 1998), „Indriķa hronika” (teātrī 1999, abi grāmatā 2000), „Sfinksa” (teātrī 2001); kopā ar U. Marhilēviču – „Tobāgo!” (teātrī 2001, periodikā 2002). Šie darbi oponē plaši izplatītajam viedoklim par rokoperu kā vieglu, izklaidējošu žanru un domu bagātībā ir tuvi ideju drāmai.

Pēc J.V.Gētes darba „Fausts” motīviem veidotajā kamerspēlē „Margarēta” (grāmatā un teātrī 2001) M.Zālīte nostājas opozīcijā pret 20.gs. iedibināto faustisko filozofiju, kas interpretē Faustu kā pozitīvo varoni. M.Zālītes uztverē viņš ir pārcilvēks – iekarotājs, kas vēlmē pārveidot pasauli pēc savas gribas izposta cilvēciskuma un harmonijas pamatus.

M. Zālītes dramatiskie darbi un libreti apkopoti grāmatās „Divas dramatiskas poēmas” (1987) un „Sauciet to par teātri” (2001).

Jaunākie M.Zālītes dramaturģijas darbi ir traģikomēdija „Zemes nodoklis” (sarakstīta 2003.gada sākumā, pirmizrāde 2003. gada oktobra beigās), luga „Še tev žūpu Bērtulis!” (pirmizrāde 2004. gada jūnijā), luga „Pērs Gints nav mājās” (sarakstīta 2005./2006.gadā, pirmizrāde 2007. gada februārī).

Citi darbi

M. Zālītes runas un raksti izdoti krājumos „Brīvības tēla pakājē” (Sidnejā 1990) un „Kas ticībā sēts” (1997). Tos raksturo spēcīgs aktuālā momenta uzsvērums, publicistiska kaisme un tiešums, atbildības izjūta par savas tautas likteni.
- V. Majakovska (1979, Gruzijā)

- A. Upīša (1985)

- O. Vācieša (1989)

- Aspazijas (1992)

- J. G. Herdera (1993, Vācijā)

- Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995)

- Barikāžu piemiņas medaļa (2000)

- Literatūras gada balva dramaturģijā (2002)

- Gada balva literatūrā (2005)