1. R.Blaumanis - biogrāfija

Rūdolfs Blaumanis ir dzimis 1863.gada 1.janvārī Ērgļu muižā kalpotāju ģimenē. Tēvs Matīss bijis muižas pavārs, māte Karlīne – istabene. Kad R. Blaumanim bija pieci gadi, viņa vecāki sāka saimniekot Braku mājās, ko vēlāk iepirka par dzimtu.

Savas skolas gaitas R. Blaumanis uzsāka 1872.gadā A. Rubīnas vācu privātskolā Ogres pagastā. Vēlāk (1875 – 1881) R. Blaumanis mācījās Rīgas apriņķa vācu tirdzniecības skolā.

Pēc skolas beigšanas R. Blaumanis īsu laiku strādāja Fārbaha tirdzniecības kantorī. No 1882.gada līdz 1885.gadam viņš dzīvoja Brakos, kur turpināja pašizglītību.
Laika posmā no 1885.gada līdz 1887.gadam R. Blaumanis bija Kokneses muižas rakstvedis un pārvaldnieka māceklis. 1887.gadā R. Blaumanis ieradās Rīgā un iekļāvās latviešu sabiedrībā; latviešu laikrakstos publicēja stāstus un noveles, kas liecināja par spēcīgu talantu.

80.gadu nogalē R. Blaumanis saslima un ārstēšanās nolūkos uzturējās Brakos. 1890.gadā viņš atgriezās Rīgā un strādāja laikraksta "Zeitung für den Stadt und Land" ekspedīcijā, publicēja recenzijas par latviešu teātra izrādēm.

Pēc 1894. gada sakarā ar tēva nāvi R. Blaumanis trīs gadus saimniekoja Brakos un nodevās literārai jaunradei. 1898. gadā R. Blaumanis pārcēlās uz Rīgu un iestājās darbā P. Zālītes izdevumos („Mājas Viesis”, „Mājas Viesa Mēnešraksts”, „Dienas Lapa”).

1901.gadā R. Blaumanis kopā ar vairākiem redakcijas darbiniekiem, protestējot pret izdevēja P. Zālītes divkosīgo rīcību Rīgas pilsētas domes vēlēšanās, darbu atstāja un sāka strādāt Pēterburgā O. Rāviņa izdotajā laikrakstā „Pēterburgas Avīzes”, kur laika posmā no 1902.gada līdz 1903.gadam vadīja satīras pielikumu „Purva malā”.

No 1904.gada līdz 1905. gadam R. Blaumanis dzīvoja Brakos. 1906. gada sākumā viņš pārnāca uz Rīgu un sāka strādāt laikraksta „Latvija” redakcijā, vadīja feļetonu un satīras pielikumu „Skaidiena”, kurā publicētie R. Blaumaņa dzejoļi un nelielie prozas darbi ir parakstīti ar pseidonīmu Pulieris.

1907.gada vasarā R. Blaumanis saslima ar tuberkulozi, kas progresēja. 1908.gada vasarā draugi R. Blaumani ievietoja Takaharju sanatorijā, kur viņš mira 1908.gada 4.septembrī.
Pirmā R. Blaumaņa publikācija ir stāsts „Wiedergefunden”(„Atkalatrastā”) laikrakstā "Zeitung für den Stadt und Land" 1882. gadā.

1886. gadā tika publicēts pirmais R. Blaumaņa dzejolis latviešu valodā „Nakts” laikraksta „Mājas Viesis” literārajā pielikumā (ar parakstu Jirgensonu Pēteris).

 Sākot ar 1887. gadu R. Blaumanis latviešu laikrakstos publicēja stāstus un noveles, kas liecināja par spēcīgu talantu: „Nezāle”, „Pērkoņa gaiss” (abi 1887; turpmāk „Pērkona negaiss”), „Spijēnos” (1888), „Raudupiete” (1889), „Bērtuļa pirksts” (periodikā 1890).

1892. gadā izdota R. Blaumaņa prozas izlase igauņu valodā „Õlest katuse all”(“Zem salmu jumta”), 1893.gadā – pirmais prozas krājums latviešu valodā „Pie skala uguns”.

90.gados R. Blaumanis guva ievērību arī kā lugu autors. Ierosmi lugām R. Blaumanis smēlies no latviešu lauku dzīves ikdienas, šo lugu reālistiski veidotie raksturi ir dziļi latviski un tautai tuvi. Rīgas Latviešu teātrī izrādītas R. Blaumaņa lugas „Zagļi” (1890, grāmatā 1891), „Ļaunais gars” (1891, grāmatā 1892), „Pazudušais dēls” (grāmatā un teātrī 1893). Šīs lugas, it īpaši pēdējā, jūtami paaugstināja latviešu dramaturģijas līmeni. Drāmā „Pazudušais dēls” sekmīgi veidota sakāpināta dramatiskā kulminācija, apvienojot to ar raksturu psiholoģiski padziļinātu tēlojumu.

90.gadu beigu periodikā publicētas R. Blaumaņa meistarnoveles: „Salna pavasarī”, „Purva bridējs” (abas 1898), „Andriksons” un „Nāves ēnā” (abas 1899), kas izceļas ar smalki izstrādātu stilu un psiholoģiski dziļi atsegtiem raksturiem.

R. Blaumaņa dramaturģijā luga „Potivara nams” (1897) ir mazāk veiksmīga, toties publikas atsaucības netrūka joku lugām „Trīnes grēki” (grāmatā 1891, teātrī 1896) un „No saldenās pudeles” (grāmatā un teātrī 1901). Šīm lugām raksturīgs gaišs pasaules skatījums, dzīvesprieks, patiesa humora izjūta.

R. Blaumanis pievērsās arī dzejai, sacerēdams liriskus un satīriskus dzejoļus. Tika izdots neliels dzejoļi krājums „Ceļa malā” (1900, kopā ar A. Niedru). R. Blaumaņa lirika ir vienkārša, tā saista ar jūtu patiesumu. Populāri kļuva viņa dzejoļi „Tālavas taurētājs”, „Ziema”, „Vēl tu nezini”, „Kā zagšus”, „Ziedonis klāt”, „Pērkons” un citi.

Ievērojams sasniegums R. Blaumaņa dramaturģijā ir komēdija „Skroderdienas Silmačos” (grāmatā un teātrī 1902) un drāmas „Indrāni” (grāmatā un teātrī 1904) un „Ugunī” (teātrī 1905, grāmatā 1906). R. Blaumaņa drāmām ir raksturīgi saasināti konflikti, ko veido raksturu pretrunas un cilvēku cīņa pašam ar sevi.

R. Blaumaņa pēdējā pabeigtā luga ir viencēliens „Sestdienas vakars” (teātrī 1908, grāmatā 1909).