Teksts ir teikumu kopums ar vienotu domu.
Tekstam ir vienots mērķis, tas ir pabeigts, tam ir virsraksts un temats. Temats pasaka, par ko stāstīts tekstā. Virsraksts tematu paskaidro sīkāk. Temats ir plašāks, bet virsraksts - šaurāks.
Lasītu fragmentu var uzskatīt par tekstu, ja:
1. ir vienota tēma;
2. ir vienots darbības laiks;
3. ir virsraksts;
4. teikumi savā starpā ir loģiski saistīti.
1. ir vienota tēma;
2. ir vienots darbības laiks;
3. ir virsraksts;
4. teikumi savā starpā ir loģiski saistīti.
Katrā tekstā tiek sniegta kāda informācija. Lai to precīzi saprastu, reizēm ir jālasa vairākas reizes.
Pirmo reizi lasot tekstu, jācenšas saprast tā galvenā doma. Otro reizi lasot, uzmanība jāpievērš detaļām.
Teksts parasti sastāv no trīs daļām – ievads, galvenā daļa un nobeigums.
Ievadā raksta ar ko sākas un par ko būs stāstīts tekstā.
Galvenajā daļā pastāstīts kas, kur, ar ko, kāpēc un kā notika.
Nobeigumā ar ko beidzās, secinājumi - kā? kāpēc?
Piemērs:
(Virsraksts) Pupa, salms, ogle
(Ievads) Reiz pupa, salms un ogle nosprieduši reiz iet pa pasauli. Ceļodami tie nonākuši pie upītes. Bet kā nu tikt pāri?
(Galvenā daļa) Salms tūlīt atradis padomu un, pārguldamies pāri pār upi, teicis, lai nu ogle ejot pāri. Ogle arī gājusi, bet tikko uzkāpusi uz salma, tā salms sācis degt un pārlūzis uz pusēm. Ogle iekritusi ūdenī un nočaukstējusi vien. Pupa, krastmalā stāvēdama, tā smējusies, ka aiz lieliem smiekliem pārplīsis viens gals. Par laimi tuvumā jau bijis redzams skroderis nākam. Pupa nu lūgusi, lai šo sašūtu.
(Nobeigums) Bet tā kā skroderim citāda diega līdz nebijis, kā tikai melns, tad šis arī ar to pupas pušumu sašuvis. No tā laika pupai vienā galā melna strīpiņa.
