Izvēlies tekstam atbilstošu virsrakstu!
 
Reiz vienā mājā dzīvojis slinks, slinks puisis un čakla meita. Puisis gulējis uz krāsns, bet meita vērpusi. Ienācis vecs vecītis, tas bijis pats Dieviņš, un prasījis ceļu. Puisis no krāsnsaugšas izstiepis lielu, garu kāju un ar to parādījis Dieviņam ceļu, teikdams: vei, vei, uz to pusi, lai šis ejot. Meita nokaunējusies, ka puisis ar kāju ceļu rādījis, paņēmusi Dieviņu aiz rokas, izvedusi ārā un tad ar roku parādījusi, uz kuru pusi jāejot. Tad Dieviņš meitai teicis, ka šai tas slinkais puisis esot jāprecējot, citādi viņam nebūšot apgādnieka, un tas varot vēl nomirt badā. No tā laika esot tā, ka slinkie puiši precējoties ar čaklām meitām un čaklie puiši ar slinkām meitām.
 
Rupjmaize ir īpaša, tikai Latvijā nobaudāma maize. Senāk to cepa ikvienā latviešu sētā un arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm. Maize latviešu virtuvē vienmēr bijusi pamatēdiens. Latvietim maize ir arī kultūras vērtība - neviena cita ēdiena pagatavošana no mīklas iejaukšanas līdz pat kukuļa nonākšanai uz galda nav apvīta ar tik daudziem ticējumiem un rituāliem. Pirmatnēja pēc skata un garšas - rupjmaize ir latviešu tautas simbols.
Maizi rada cilvēks, rūpīgi un saskaņoti sadarbojoties ar dabu. Latviešu dabas sapratne izpaužas kā mūžsens rituāls, kas sākas ar augsnes apstrādi un sēklas sēšanu, turpinās caur labības pļaušanu un graudu samalšanu un sasniedz jaunu dimensiju, kad mīkla uzraudzēta un krāsns iekurta. Telpu piepilda ceptās maizes neatkārtojamais aromāts, cilvēks un daba kļūst vienoti, latvietis jūtas gandarīts.
Atbilžu varianti:
Rozes
Jāņu siers
Dieviņš
Precības
Rupjmaize
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!