Dialogs – saruna starp divām vai vairākām personām; šādas sarunas attēlojums daiļdarbā. Dialogā katrs izteikums ir tieši adresēts sarunu biedram (vai vairākiem sarunu biedriem), un uz to tiek gaidīta/saņemta atbilde.
Piemērs:
- Opi, es nezinu, ko darīt ar tiem maisiņiem. Varbūt tā nebija laba doma.
- Ak, Tu! Rūpēties par dabu vienmēr ir laba doma, – opis atbildēja.
- Bet mamma ar tēti – vai viņi domā tāpat?
- Šķiet, viņi domā, ka nevajag rakāties kaimiņu atkritumos. Šajā ziņā man viņiem jāpiekrīt.
Dialogā var noteikt, kas ir saziņas partneri.
Atkarībā no tā, kas sazinās savā starpā, mainās izmantotie valodas līdzekļi un saziņas veids. Dialogs var būt oficiāla saruna (starp skolēnu un skolotāju, darījuma partneriem, mazāk pazīstamiem cilvēkiem), tad dialogā lieto uzrunu Jūs, nelieto sarunvalodas vārdus.
Ja dialogs veidojas, sarunājoties draugiem, ģimenes locekļiem, tuviem, pazīstamiem cilvēkiem, veidojas neoficiāla saziņa, tad sarunas partneri drīkst uzrunāt ar tu, var izmantot sarunvalodas vārdus, teikumi var būt aprauti un īsi, tajos var paust savas emocijas un izjūtas.
Lai izveidotos veiksmīgs dialogs:
- jāsasveicinās;
- jānodibina kontakts ar sarunu biedru;
- jāuzdod tādi jautājumi, kas attiecas uz tematu;
- jāieklausās runātājā;
- jāļauj dialoga partnerim izteikties;
- jāatbild uz jautājumiem izvērstā veidā (izvairoties no īsajām atbildēm "jā", "nē");
- jābūt pacietīgam un laipnam;
- jāatvadās.
Dialoga formu bieži izmanto daiļliteratūrā (stāstos, lugās), kur tēli sarunājas savā starpā, teātra izrādēs un filmās.
Piemērs:
Lienīte
Joz nu tik siksnu ap vēderu. Trīs dienas jau tu putras ne paost nedabūsi. Pamāte kā pūķis.
Joz nu tik siksnu ap vēderu. Trīs dienas jau tu putras ne paost nedabūsi. Pamāte kā pūķis.
Sprīdītis
Ak, laid mani mierā. Tu tik esi vainīga!
Ak, laid mani mierā. Tu tik esi vainīga!
Lienīte
Kā, es?
Kā, es?
Sprīdītis atņemdams.
Kā, es? Kas ta' rāva jauno segu no gultas. Par to viņa tik tā saskaitās.
Kā, es? Kas ta' rāva jauno segu no gultas. Par to viņa tik tā saskaitās.
