Lai lasītājam būtu vieglāk uztvert sarunu, to pieraksta, izmantojot tiešo runu un piebildi.
Sarunas teikumi parasti sastāv no 2 daļām:
Sarunas teikumi parasti sastāv no 2 daļām:
- tiešā runa – kādas personas runa vai domu tiešs atkārtojums;
- piebilde – piezīme jeb teikuma daļa, kurā norādīts runātājs.
"Paskaties debesīs!" saka māte.
| Tiešā runa | Piebilde |
| "Paskaties debesīs!" | saka māte. |
Tiešo runu rakstos liek pēdiņās.
Iespiestā tekstā bieži vien pēdiņas nelieto, bet to vietā liek domuzīmes.
Iespiestā tekstā bieži vien pēdiņas nelieto, bet to vietā liek domuzīmes.
| Vika brīnās: "Kāda skaista josta debesīs!" |
Vika brīnās:
– Kāda skaista josta debesīs!
|
Ja piebilde ir teikuma sākumā, tad aiz tās liek kolu.
Viņas saka:
Tiešās runas teikumu rakstītā tekstā sāk ar pēdiņām apakšā, un pirmais vārds jāraksta ar lielo burtu.
Tiešā runas beigās atkarībā no izteikuma mērķa liek
- punktu un pēdiņas;
Piebilde: "Tiešā runa."
Māris saka: "Es šodien mājās būšu vēlu."
- jautājuma zīmi un pēdiņas;
Piebilde: "Tiešā runa?"
Baiba jautā: "Vai pusdienas drīz būs gatavas?"
- vai izsaukuma zīmi un pēdiņas.
Piebilde: "Tiešā runa!"
Zane iesaucās: "Cik skaists zieds!"
Ja piebilde ir teikuma beigās, tad to raksta ar mazo burtu, bet tiešās runas beigās liek
- komatu, ja tiešā runa ir stāstījuma teikums;
"Tiešā runa," piebilde.
"Man vislabāk garšo zemenes," stāstīja Maija.
- jautājuma zīmi, ja tiešajā runā izteikts jautājums;
"Tiešā runa?" piebilde.
"Vai Māris šodien nāks uz treniņu?" vaicāja Artūrs.
- vai izsaukuma zīmi, ja tiešā runa ir izsaukuma teikums.
"Tiešā runa!" piebilde.
"Cik garšīgs saldējums!" sajūsminājās Anna.
Ja piebilde atrodas tiešās runas teikuma vidū, tad tā jāraksta ar mazo burtu un no abām pusēm jāatdala ar komatiem. Tiešās runas turpinājumu sāk ar mazo burtu.
"Tiešā runa," piebilde, "tiešās runas turpinājums."
"Tiešā runa," piebilde, "tiešās runas turpinājums."
"Lai sasniegtu labus rezultātus," skaidroja sporta skolotājs, "treniņi jāapmeklē katru dienu."
