Literārā valoda ir normēts valodas stils, kas tiek lietots oficiālā saziņā gan mutvārdos, gan rakstu valodā. Tā ir apzināta izkopta valoda.
Literāro valodu lieto oficiālās situācijās — valsts pārvaldē, uzņēmējdarbības vidē, sarakstē starp maz pazīstamām personām.
Svarīgi!
Bieži valodas praksē parādās lieki svešvārdi, kurus var aizstāt ar līdzvērtīgiem valsts valodas darinājumiem.
Sarunvaloda ir savstarpēja sazināšanās mutvārdos; valodas stils, kas raksturīgs lietojumam ikdienas, neoficiālās situācijās.
Latviešu valodā sarunvaloda tiek dalīta literārajā un neliterārajā.
Literārajā sarunvalodā tiek ievērotas literārās valodas normas. Tāpēc to var lietot ne tikai sadzīviskā līmenī, bet arī oficiālā līmenī — mācību stundās, diskusijās, referātos.
Sarunvalodas stilam raksturīgi sarunvalodas vārdi, daudz darbības un izsauksmes vārdu, bieži dialoga forma, īsi teikumi ar izlaistiem vārdiem, kas noprotami no konteksta un kurus saprast palīdz žesti un mīmika.
Piemērs:
Pirmklasnieki starpbrīdī skraida un dauzās. Dežūrskolotāja aizrāda vienreiz, otrreiz, bet nekas nemainās. Tad viņa lielākajam dauzoņam lūdz iedot dienasgrāmatu. Skolnieks aizskrien pie savas audzinātājas un žēlojas:
– Tā tante, kas tur kā žagata lamājas, atņēma man dienasgrāmatu!
Svarīgi!
Literāro sarunvalodu nedrīkst sajaukt ar neliterāro vienkāršrunu.
Neliterārā valoda ir neformālās saziņas paveids, kam raksturīgas ievērojamas atkāpes no literārās valodas normām un runas etiķetēm.
Neliterārā valoda bieži sastopama dažādu sociālo grupu saziņā, kā arī privātās sarunās starp tuviem cilvēkiem.
Piemērs:
– Tēt, vai šodien ir jauka diena?
– Ko tu man katru rītu prasi vienu un to pašu?
– Skolotājs teica, ka kādā jaukā dienā viņš manis dēļ nojūgšoties.
