Pasaulē eksistē daudz informācijas nodošanas veidu.
Pirms aplūkot šo tematu, noskaties 6. klases temata video, lai atkārtotu zināmo!
Informācijas apmaiņa ir saziņa jeb komunikācija.
Cilvēks uztverto informāciju uzglabā savā atmiņā. Atmiņai ir svarīga nozīme, jo ar tās palīdzību var uzkrāt zināšanas un pēc vajadzības tās izmantot. Tā kā visu vajadzīgo informāciju cilvēks nespēj atcerēties, tad cilvēki laika gaitā ir izgudrojuši dažādus informācijas uzglabāšanas palīglīdzekļus, piemēram, grāmatas, burtnīcas, audio un video kasetes, kompaktdiskus, enciklopēdijas, vietnes internetā u.c. Informāciju gūstam arī televīzijā, radio, bibliotēkā u.c.
Lai iegūtu precīzu un pareizu informāciju, ir jāprot un jāzina, kur un kā iegūt vajadzīgo informāciju.
Svarīgi!
Jāatceras, ka pietiekami ticamu vai oficiālu informāciju nevarēs sniegt Tavs draugs vai draugi domubiedru grupā.
Ne vienmēr visu var uzzināt no drauga, lai gan viņš noteikti ir ļoti zinošs daudzās jomās.
Arī internets ir ļoti noderīgs informācijas meklēšanai, bet ne vienīgais veids, kā iegūt precīzu un pareizu informāciju.
Piemēram, savam draugam var pajautāt par laika ziņām vai par kādas grāmatas autoru, taču šī informācija noteikti nebūs precīza. Lai uzzinātu par grāmatas autoru un/vai tās mākslinieku, noteikti vajadzētu aiziet uz bibliotēku un šo grāmatu paņemt rokās, un visu izpētīt pašam. Protams, šādu informāciju var iegūt arī internetā – izdevniecību mājas lapās.
Arī laika vai sporta ziņas tavs draugs varbūt ir kaut kur dzirdējis, bet viņš var kļūdīties un Tev atstāstīt neprecīzi.
Taču draugam noteikti vari lūgt informāciju, kur ātrāk un lētāk saremontēt velosipēdu vai datoru, ja viņš to jau ir darījis, viņam var jautāt par aktualitātēm jeb jaunumiem savā skolā u.c. neoficiālu informāciju.
Vienmēr jācenšas kritiski izvērtēt, kurš avots var sniegt aktuālāko un pareizāko informāciju.
Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirta:
- verbālā saziņa;
- neverbālā saziņa.
Verbālā saziņa – saziņa, izmantojot vārdus gan mutvārdos, gan rakstveidā. Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa.
Neverbālā saziņa – saziņa bez vārdiem, informācijas nodošanai tiek izmantoti žesti, mīmika, ķermeņa stāja, pozas u.tml.
Pēc saziņas formas tiek izšķirta:
- rakstveida saziņa;
- mutvārdu saziņa.
Rakstveida saziņa mūsdienās lielākoties būs verbāla saziņa, taču ir jomas, kurās informācija tiek darīta zināma, izmantojot nosacītas zīmes, simbolus, apzīmējumus, saīsinājumus, piemēram, ceļa zīmes, dažādas shēmas u. tml.
Pēc saziņas līdzekļiem tiek izšķirta:
- privātā jeb neformālā saziņa;
- oficiālā jeb formālā saziņa.
Privāta saziņa raksturīga atsevišķam cilvēkam, nevis sabiedrībai vai valstij. Tā var būt gan mutvārdos, piemēram, draugu saruna, gan rakstveidā, piemēram, telefona īsziņa mammai.
Vēstule
Vēstule kā sazināšanās līdzeklis zināma jau no seniem laikiem, bet vēstuļu rakstīšanas māka tika izkopta 17.–19. gadsimtā.
Vēstule vienmēr kādam tiek adresēta ar nolūku informēt, lūgt, jautāt utt.
Ir dažādi vēstuļu veidi:
- privātas vēstules;
- oficiālas vēstules;
- vēstules nosacītam adresātam.
Formālas jeb oficiālas vēstules raksta cilvēkiem, kurus personīgi nepazīst vai ar kuriem ir oficiālas, lietišķas attiecības, piemēram, lai iegūtu informāciju, pieteiktos darbā, pateiktos par ielūgumu u. c.
Šajā tematā vairāk apskatīsim privātas jeb neformālas vēstules rakstīšanas nosacījumus, par tiem vari atkārtot mācīto 5. klasē.
Vēstuli raksta, lai izteiktu vērtējošu attieksmi pret adresātu, viņa domām un rīcību.
Informācijas uztveršanu sauc par informācijas iegūšanu. Saziņā informācijas iegūšanai ir svarīga loma.
Informācijas nodošanas veidi un vēsture
Ziņu nodošanas vēsture ir sena un daudzveidīga, tā attīstījusies līdz ar cilvēku sabiedrību, tehnoloģijām un kultūru, tā vienmēr bijusi svarīga cilvēku saziņas forma, kas ļāvusi nodot svarīgu informāciju, notikumus, idejas un zināšanas.
Īss ieskats ziņu nodošanas vēsturē un tās attīstībā dažādos laikos.
Senie laiki:
- mutvārdu ziņojumi: senākajos laikos ziņas tika nodotas mutiski. Ciltis un kopienas izmantoja cilvēkus – skrējējus vai kurjerus –, lai nogādātu vēstījumus no vienas vietas uz otru. Tas bija īpaši populārs seno grieķu un romiešu kultūrās, kur vēstījumu nodošana pa etapu sistēmu bija ļoti efektīva;
- dūmu un uguns signāli: dažas senās kultūras, piemēram, Amerikas indiāņi un senie ķīnieši, izmantoja dūmu signālus, lai ātri nodotu ziņas lielos attālumos. Šāda veida saziņa bija efektīva, lai ziņotu par briesmām vai armiju kustībām;
- Ēģiptes papirusu ruļļi un Mezopotāmijas māla plāksnītes: Senajā Ēģiptē un Mezopotāmijā tika izmantoti papirusu ruļļi un māla plāksnītes, uz kurām rakstīja vēstījumus un svarīgu informāciju. Šie materiāli ļāva izveidot pirmos zināmos "rakstiskos ziņojumus".
Viduslaiki:
- sūtņi un vēstneši: viduslaikos ziņas tika nodotas ar īpaši apmācītiem sūtņiem vai vēstnešiem, kuriem bija īpaša atbildība nogādāt vēstules vai citus ziņojumus. Karaliskās sūtniecības bieži nodrošināja ātru ziņu izplatīšanu;
- klosteri: vietas, kur tika rakstītas un kopētas grāmatas un dokumenti. Šie manuskripti bija būtiski, lai saglabātu un izplatītu zināšanas un reliģiskos tekstus;
- baznīcu zvani: lai ātri nodotu ziņas par briesmām vai ārkārtas situācijām, pilsētās un ciemos bieži izmantoja baznīcu zvanus.
Agrīnie modernie laiki:
- drukātās avīzes: ar Johannesa Gutenberga izgudroto drukāšanas presi 15. gadsimtā sāka izplatīties drukātās avīzes, kas veicināja ziņu nodošanu plašākai sabiedrībai. Pirmās avīzes tika izdotas 17. gadsimtā, un tās kļuva par būtisku sabiedriskās informācijas avotu;
- pasta sistēma: 16. un 17. gadsimtā tika izveidotas pirmās oficiālās pasta sistēmas, kuras izmantoja vēstuļu un sūtījumu nogādāšanai. Šīs sistēmas palīdzēja nodot ziņas lielos attālumos, un to efektivitāte pieauga līdz ar infrastruktūras attīstību.
19. gadsimts un 20. gadsimts:
- telegrāfs un telefons: 19. gadsimta vidū tika izgudrots elektriskais telegrāfs, kas bija ātrāka ziņu nodošana. Morzes kods ļāva ātri sūtīt ziņas pa elektriskajiem vadiem. 1876. gadā Aleksandrs Greiems Bels izgudroja telefonu, padarot iespējamu tiešu saziņu reāllaikā;
- radio un televīzija: 20. gadsimta sākumā radio kļuva par svarīgu masu mediju, kas ļāva ātri izplatīt ziņas plašai sabiedrībai. 20. gadsimta vidū televīzija kļuva par vēl ietekmīgāku līdzekli ziņu un izklaides izplatīšanai.
Mūsdienas:
- internets un sociālie tīkli: interneta parādīšanās 20. gadsimta beigās radīja ziņu nodošanas revolūciju. Tūlītēja pieeja informācijai caur tiešsaistes ziņu portāliem, e-pastu, blogiem un sociālajiem tīkliem, piemēram, Facebook, Twitter un Instagram, ir mainījusi veidu, kādā cilvēki saņem un dalās ar informāciju;
- viedtālruņi un mobilās lietotnes: viedtālruņu izplatība ir radījusi vēl ātrāku un pieejamāku ziņu nodošanu. Mobilās lietotnes, ziņapmaiņas platformas (piemēram, WhatsApp, Telegram) un push paziņojumi nodrošina nepārtrauktu pieeju ziņām un informācijai.
Nākotnes tendences:
- mākslīgais intelekts un automatizācija: mūsdienās ziņu nodošanas procesā arvien vairāk tiek izmantots mākslīgais intelekts (AI), automatizētas ziņu apkopošanas sistēmas un personalizēta ziņu piegāde;
- virtuālā un paplašinātā realitāte: tiek attīstītas arī jaunas tehnoloģijas, piemēram, virtuālā (VR) un paplašinātā realitāte (AR), kas varētu mainīt to, kā mēs pieredzam un uztveram ziņas.
Ziņu nodošanas vēsture ir liecība tam, kā tehnoloģijas un cilvēku komunikācijas metodes ir nepārtraukti attīstījušās, lai apmierinātu vajadzības pēc informācijas, saziņas un savienojuma ar pasauli.
Diskusija – apspriešana, kuras gaitā izsaka dažādus uzskatus.
