Cilvēka vārdam ir pieņemts pievienot īpašas uzrunas jeb titulus.
Izņemot pārmantotos aristokrātiskos, tituli parasti ir zinātnisku grādu (bakalaurs, maģistrs, doktors), profesiju un arodu (skolotājs, ārsts, redaktors), vēlētu amatu (senators, prezidents, deputāts), ieceltu amatu (ministrs, ministru prezidents, vēstnieks, konsuls, lietvedis), bruņoto spēku rangu (ģenerālis, kapteinis, leitnants, admirālis) un baznīcu hierarhijas (mācītājs, kardināls, bīskaps, mulla, rabīns) apzīmējumi, nemaz neminot dažādu piederības pakāpju apzīmējumus biedrībās, organizācijās, korporācijās un līdzīgās ļaužu kopās, kā arī radu starpā.
Izņemot pārmantotos aristokrātiskos, tituli parasti ir zinātnisku grādu (bakalaurs, maģistrs, doktors), profesiju un arodu (skolotājs, ārsts, redaktors), vēlētu amatu (senators, prezidents, deputāts), ieceltu amatu (ministrs, ministru prezidents, vēstnieks, konsuls, lietvedis), bruņoto spēku rangu (ģenerālis, kapteinis, leitnants, admirālis) un baznīcu hierarhijas (mācītājs, kardināls, bīskaps, mulla, rabīns) apzīmējumi, nemaz neminot dažādu piederības pakāpju apzīmējumus biedrībās, organizācijās, korporācijās un līdzīgās ļaužu kopās, kā arī radu starpā.
Atkarībā no apstākļiem šos titulus var lietot atsevišķi vai kopā ar uzvārdu.
Piemērs:
Profesor! Profesor Bērziņ! Profesore Bērziņa! Skolotāj! Skolotāj Ozoliņ! Skolotāja Ozoliņa! Krusttēv! Krusttēv Pēteri! Krustmāt Anna!
Kā tā sanāk, ka latviešu valodā vienīgie tituli, ko lieto aiz uzvārda, ir kungs un kundze?
Bērziņa kungs būtu kāds, kas ir uzkundzējies Bērziņam, kam Bērziņš kalpo. Bērziņa kundze varētu būt un, iespējams, ir Bērziņa sirds valdniece un dvēseles pavēlniece. Kas tādā gadījumā ir Bērziņa kundze? Kāda, kas uzkundzējusies Bērziņai, kam Bērziņa kalpo?
Dažādos laikos ir mēģināts šo dīvainību labot:
- Sapludinot „kungu”, „kundzi” ar uzvārdu - Bērziņkungs, Bērziņkundze, bet šī kombinācija ne visiem vārdiem ir labskanīga;
- Iesakot „kungus” un „kundzes” izskaust vispār, jo tie atgādinot klaušu laikus un latvietim nemaz nepiestāvot;
- Pārceļot „kungu” un „kundzi” uzvārda priekšā: kungs Bērziņš, kundze Lapiņa, tomēr šis ieteikums Latvijā nav ieviesies, un mēs cits citu pēc tradīcijas uzrunājam, uzvārda ģenitīva formai pievienojot titulu kungs, kundze.
Ikdienā arvien ir bijusi izplatīta uzrunāšana pēc nodarbošanās.
Piemērs:
Šoferīt, lūdzu, izlaidiet mani nākamajā pieturā!
Māsiņ, kad jūs man atkal dosiet zāles?
Māksliniec, paldies par sniegumu!
Maizniek, jūsu ceptās maizītes ir ļoti gardas.
Māsiņ, kad jūs man atkal dosiet zāles?
Māksliniec, paldies par sniegumu!
Maizniek, jūsu ceptās maizītes ir ļoti gardas.
Darbā: kolēģe, kolēģis.
Ģimenē latvieši lieliski iztiek ar mammu, tēt, māšelīt, brālīt, vīramāt.
Kaimiņi no laika gala viens otru ir uzrunājuši kaimiņ, kaimiņien.
Bērnu vecāki savā starpā, kā arī bērni, uzrunājot draugu vecākus, ir lieliski iztikuši ar Jāņamamm, Annastant, vai Jāņamāt, Annastēv.
(pēc Gintas Gulēnas grāmatas „Esiet, lūdzu, tik laipni…”)
