Domraksts – tāds rakstu darbs, kura teksts pašam jāizdomā un jāuzraksta. Tas ir radošs rakstu darbs, kurā jāizmanto agrāk iegūtās zināšanas un prasmes.
Domraksta temats – vienā vai vairākos vārdos izteikts norādījums, par ko jāraksta domraksts.
Mana skola. Vasaras brīvdienas.
Domraksta virsraksts – vienā vai vairākos vārdos izteikts šī domraksta nosaukums. Virsraksts var būt tāds pats kā temats vai atšķirīgs, bet domraksta saturam ir jāatbilst gan virsrakstam, gan tematam.
Pēc formas izšķir trīs domrakstu tipus:
vēstījums, apraksts, pārspriedums.
Vēstījums – secīgs viena vai vairāku notikumu izklāsts (Manas dzīves jautrākais atgadījums). Galvenais jautājums – kas notiek?
Apraksts – noteiktā secībā raksturotas kādas personas, priekšmeta vai parādības pazīmes (Mana māmiņa). Galvenais jautājums – kāds?
Pārspriedums – secīgi, argumentēti atklātas pārdomas par kādu jautājumu, izsakot savu vērtējumu un secinājumus (Dzīves netaisnības izjūta pēc R.Blaumaņa noveles "Nāves ēnā" izlasīšanas). Galvenais jautājums – kāpēc?
Bieži vien tiek izmantots vēl viens tekstu tips – raksturojums.
Raksturojums – kāda cilvēka darba, darbības, rakstura, personības īpašību apraksts, arī vērtējums.
Par domraksta plānu sauc atsevišķu darba daļu virsrakstu secīgu sakārtojumu, bet pašus virsrakstus sauc par plāna punktiem.
Veidojot plāna punktus, jācenšas izvairīties no darbības vārdiem. Katrs plāna punkts ir nosaukums, nevis vienkāršs paplašināts teikums.
Reizēm izlaisto darbības vārdu vietā lieto domuzīmi.
Veidojot plāna punktus, jācenšas izvairīties no darbības vārdiem. Katrs plāna punkts ir nosaukums, nevis vienkāršs paplašināts teikums.
Reizēm izlaisto darbības vārdu vietā lieto domuzīmi.
Plānam noteikti ir trīs daļas:
- ievads;
- galvenā daļa jeb iztirzājums;
- nobeigums.
Plānu vieglāk sastādīt, ja iedomājies, ka tavs domraksts ir grāmata, kuru raksti, un plāna punkti ir grāmatas nodaļu virsraksti.
Aprakstošajam tekstam nav izteiktas sižetiskās līnijas. Tajā var būt attēlotas dzīvu būtņu, priekšmetu vai parādību īpašības, stāstīts par dabas vai cilvēku veidotu cilvēku vai ainavu izskatu.
Šī tipa tekstus var iedalīt 2 grupās:
- Tēlaini aprakstošais;
- Informatīvi aprakstošs raksturs.
Daiļliteratūrā – dzejoļos, miniatūrās, tēlojumos – aprakstošā teksta valodā dominē tēlainība. Šim teksta tipam atbilstošu darbu izdodas sacerēt oriģinālāk, ja autors uz izraudzīto objektu spēj paraudzīties no netradicionāla skatupunkta.
Publicistikas tekstos un sarunvalodā, aprakstot kādu notikumu vai priekšmetu, pārsvarā primāra mēdz būt sniegtā informācija, nevis valodas tēlainība.
Vēstījošā teksta tipam ir raksturīga izvērsta sižetiskā darbība, kas parasti risinās noteiktā secībā un izteiksmīgā valodā. Tēlaini vēstījošajos tekstos ne mazāk nozīmīgs ir valodas izteiksmīgums. Vēstījošais teksts parasti "apaug" ar aprakstošā teksta elementiem. Šī parādība vērojama arī sarunvalodā.
Lietojot savā domrakstā pieturzīmes, atceries:
Vienlīdzīgie teikuma locekļi atbild uz vienu to pašu jautājumu un paskaidro vienu un to pašu vārdu. Ja vienlīdzīgus teikuma locekļus saista saiklis, tad komats nav jāliek.
Saliktā teikumā ir vismaz divas daļas, katrā ir savs gramatiskais centrs.
Ar pieturzīmēm atdala iespraustus vārdus – liekas, piemēram, protams, zināms, iespējams, par laimi, kā par brīnumu, tavu laimi u.c.
