Valodas norma — vēsturiski un sociāli nosacīts valodas elementa variants, kas apzināti izvēlēts noteiktā literārās valodas attīstības periodā un nostiprinājies valodas praksē.
Valodas normēšana — process, kas saistīts ar valodas likumību izzināšanu, fiksēšanu, pamatošanu, uzturēšanu un popularizēšanu.
Konvencija — pieņēmums, nosacīta vienošanās par valodas normu lietošanu.
Valodas bagātību izmantošanu un veidu nosaka komunikācijas saturs, vide un runātāja subjektīvā attieksme pret tiem. Tāpēc katra runa/teksts tiek veidots noteiktā stilā, izmantojot attiecīgās valodas bagātības. Latviešu valodas resursi ir tik bagāti, ka iespējams radīt visām dzīves vajadzībām atbilstoša stila runas/tekstus. To ir liela daudzveidība un dažādība, un tajos izpaužas dažāda attieksme pret valodas kultūru. Vairums cilvēku grib būt kulturāli — dzīvot tā, kā to nosaka un prasa cilvēka un sabiedrības civilizācijas pakāpe. Viens no cilvēka kultūras visbūtiskākiem faktoriem ir viņa valodas kultūra.
Šīs pazīmes nosaka likumi, kas atklāj literārās valodas normas.
Mazāk obligātas pazīmes: runas/teksta koncentrētība, vienkāršība, bagātība.
Šīs arī ir kulturālas valodas tipiskas pazīmes, bet tās tieši nenosaka literārās valodas normu izstrādātie likumi.
Valodas kultūras pazīmes ir valodas pareizība, skaidrība, precizitāte un tīrība.
Mazāk obligātas pazīmes: runas/teksta koncentrētība, vienkāršība, bagātība.
Šīs arī ir kulturālas valodas tipiskas pazīmes, bet tās tieši nenosaka literārās valodas normu izstrādātie likumi.
Valodas lietošanas normas nosaka arī Valsts valodas likums
