5. Lietuviešu valoda

Lietuviešu valoda – valsts valoda Lietuvā.

Runājot par Lietuvas un lietuviešu izcelšanos, prof. J. Endzelīns pareizi saka: «Leiši paši sevi sauc par lietūviai, arī lietūvininkai (zemes nosaukums – Lietuvā). Latvieši leišu zemi sauc par Lietuvu.

Augštaiši dzīvo vairāk Lietuvas dienvidaustrumos, bet žemaiši – ziemeļrietumos. Abus dialektus šķir robežlīnija, kas no Latvijas dienvidu robežas iet caur Veģeri, Kropjiem, Raseiņiem, Tauraģi līdz Nemunai, tad gar Nemunu līdz Baltijas jūrai, Dienvidaustrumos no šās līnijas dzīvo augštaiši, ziemeļrietumos – žemaiši.

 

Tagadējās Žemaitijas centrs ap Telšiem, Varņiem un Kražiem ir augstāks nekā kaimiņu novadi. Kā norāda Būga, Ģerulis un Salis, nosaukumi žemaiši (zemieši) un augštaiši (augstieši) radušies tad, kad žemaiši (13. un 14. gadsimtā) dzīvoja vairāk už austrumiem – zemienē gar Nevēžas upi (Nemunas labā krasta pieteku), bet augštaiši – Viļņas augstienē. Vēlāk žemaiši, tiekdamies uz rietumiem, iespiedās senās Kursas dienviddaļā.

 

 

Lietuviešu valodai valodnieki pievērsuši vairāk vērības nekā citām baltu valodām. Tajā sastopamas ļoti vecas formas. Lietuviešu valodas fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības ir visumā vecākas par attiecīgajām parādībām latviešu valodā, lai gan vienā otrā ziņā jaunākas par senprūšu valodas parādībām. Bet mirušās senprūšu valodas atliekas ir ļoti niecīgas, turpretim lietuviešu valoda ir dzīva, bagāta valoda, kuru var brīvi pētīt.

 

Vecākie lietuviešu valodas pieminekļi uzglabājušies no 16. gadsimta:
1. Mārtiņa Mažvīda luterāņu katķisms (Karaļaučos, 1547),
2. «Forma chrikstima» (Karaļaučos, 1559),
3. Villenta «Enhirīdijs» un evaņģēliji (1579),
4. Jāņa Bretkes bībele (pabeigta 1590. gadā, rokrakstā, Viļņas un Kauņas bibliotēkās ir fotokopijas),
5. Ledesmas katoļu katķisms Daukšas tulkojumā (1595),
6. Vuika «Postilla catholicka» Daukšas tulkojumā (1599).
Tad vēl Sirvīda pirmā lietuviešu vārdnīca un oriģināla sprediķu grāmata (1629) un Daniela Kleina «Gramatica lituanica» - pirmā lietuviešu gramatika (1653).