7. Personvārdu pareizrakstība, galvenās citvalodu īpašvārdu atveides normas

Ikdienā gan sarunvalodā, gan rakstos (īpaši lietišķajā valodas stilā) uzmanība jāpievērš personvārdu pareizrakstībai. Citvalodu personvārdu atveidei latviešu literārajā valodā ir īpašas normas.

Personvārdi ir lietvārdi, tie vienmēr rakstāmi ar galotni. Personvārdi tiek locīti atbilstoši deklinācijai, pie kuras tie pieder.

Vīriešu dzimtes uzvārdiem var būt arī sieviešu dzimtes galotnes -a, -e, -s. Šādi uzvārdi lokāmi atbilstoši 4., 5., 6. deklinācijai. Vienskaitļa datīvā (kam?) parādās dzimtes atšķirības, tāpat kā tas ir tādiem kopdzimtes lietvārdiem kā, piemēram, auša, nevīža, balamute.

2. deklinācijas personvārdiem ģenitīva (kā (nav)?) locījumā ir līdzskaņu mija.
Uzvārdiem ar izskaņu -skis, -ckis līdzskaņu mijas nav.
Pēc pašreizējās valodas normas līdzskaņu mijas nav divzilbju personvārdos, kuros galotnes -is priekšā ir līdzskaņi t vai d.

Garākos saliktos personvārdos līdzskaņu mija ir.

Līdzskaņu mijas trūkums galvenokārt motivējams ar vēlmi novērst vārda nelabskaņu, kas mijas dēļ rodas, tomēr tādas ģenitīva formas kā Ulža vai Valža atbilst gramatiskajai sistēmai, ir iespējamas arī paralēlformas.

Minētie izņēmumi parāda, kā valodas normas mijiedarbojas ar valodas lietotājiem.
Kā piemēru var minēt dzejnieku Uldi Bērziņu. Viņš savu vārdu izvēlējās lietot ar līdzskaņa miju ģenitīvā, kas raksturīga citiem 2. deklinācijas vārdiem.

Citvalodu personvārdi ar galotnēm -o, -ā, -ē, -i, -ī, -u, -ū ir nelokāmi. Tie neatšķiras arī dzimtē.

Uzvārda pamatā var būt īpašības vārds ar nenoteikto vai noteikto galotni. Tos loka kā 1. un 4. vai 5. deklinācijas lietvārdus.

Dubultuzvārdos starp abiem uzvārdiem liekama defise ( "-"savienojuma zīme) un katrs uzvārds ir ar dzimtei atbilstošu galotni, kas mainās skaitlī, locījumā.

Defisi neliek dubultuzvārdos, kuros otrs uzvārds sākas ar palīgvārdu da, de(l), di, du(š), d', de, van, fon u. tml.

Lai atšķirtu divu vārdu lietojumu no dubultuzvārda, vienas personas divus vārdus raksta vienu aiz otra bez defises.

Literārās valodas normas, kas saistītas ar personvārdu atveidi, nosaka Ministru kabineta noteikumi "Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju". Tie nosaka latviešu literārās valodas normas personvārdu rakstībā un lietošanā latviešu valodā, kā arī kārtību, kādā personvārdus neatkarīgi no to cilmes raksta un identificē dokumentos. Šos noteikumus jāievēro, atveidojot citvalodu vārdus un uzvārdus latviešu valodā.
 

Galvenās citvalodu īpašvārdu atveides normas latviešu literārajā valodā.
1. Citvalodu personvārdus latviešu valodā atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā (valoda, kurā ir uzrakstīts kāda teksta oriģināls) un iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.

 

2. Citvalodu personvārdu rakstībā lieto tikai oficiālā latviešu valodas alfabēta burtus, kā arī nelieto no citām valodām aizgūtas līdzskaņu kombinācijas bh, ch, cz, dh, dt, ph, sch, sz, tc, th, tz, kas apzīmē vienu skaņu (fonēmu).

3. Personvārds, kuram oriģinālformā ir galotne, kas atbilst kādai no latviešu valodas lietvārdu galotnēm, latviešu valodā tiek lietots nemainītā formā.

4. Personvārdam, kuram oriģinālformā ir galotne, kas atbilst nevienai no latviešu valodas lietvārdu galotnēm, galotne tiek aizstāta ar latvisko.

5. Personvārdam, kuram oriģinālformā galotnes nav, tiek pielikta sieviešu vai vīriešu dzimtes galotne.

Statistiku par personvārdu izvēli Latvijā un arī interesantus faktus var uzzināt, iepazīstoties ar Centrālā statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem "100 populārākie personvārdi".

Personvārdu un citvalodu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna ir nozīmīga latviešu valodas kultūras daļa.