Palūdz, lai mamma vai tētis nolasa stāstu par jēriņu!
Reiz bija aitu gans, kas dzīvoja augstu kalnos. Ganam bija suns, vārdā Polo, kas viņam palīdzēja pieskatīt aitas. Polo pieskatīja aitas, bet gans tikām sēdēja uz sūnām apauguša akmens un adīja. Viņš adīja zeķes un šalles, un svīterus, un segas no tīras aitas vilnas un pārdeva to visu ciema tirgū.
Ikreiz, kad gans redzēja kādu aitu noklīstam no ganāmpulka, viņš izņēma no kabatas koka svilpīti un spalgi iesvilpās. Tā bija zīme, lai Polo skrien pēc noklīdušās aitas un atdzen to atpakaļ. Polo nu jutās varen lepns uz sevi.
Saulrietā gans ar garu svilpes pūtienu lika Polo savākt aitas un sadzīt aplokā. Kamēr aitas lēca pār vārtu kārti, gans stāvēja blakus un skaitīja, vai ir visas.
Visas aitas ganāmpulkā bija baltas, tikai viens mazs jēriņš bija melns.
Kad Polo norēja: “Pa kreisi!”, “Pa labi!” vai “Stāt!”, viņas visas paklausīgi darīja, kā vēlēts. Visas, tikai ne melnais jēriņš, kurš bieži vien pagriezās pa kreisi, kad vajadzēja griezties pa labi, jo domāja par ko citu. Polo tādu izklaidību nevarēja ciest.
- Tas melnais jērs mani neklausa! – Polo sūdzējās ganam. – Un viņš par daudz domā! Aitām tas nav jādara! Es domāju viņu vietā!
Melnais jēriņš ilgojās, kaut varētu kļūt balts, tāpat kā pārējās aitas.
- Polo manas kļūmes pamana tikai tāpēc, ka esmu melns, - viņš sacīja ganam. – Vai tu nenoadītu man baltu kamzolīti, lai es tā nedurtos acīs?
- Nekā nebija, - atbildēja gans, - tu man lieti noderi tāds, kāds esi. Kad jūs vakaros lecat aplokā, man ļoti nāk miegs, un es varētu turpat uz vietas aizsnausties. Bet es aizvien uztrūkstos, kad pār kārti lec mans melnais jēriņš, jo sevišķi tad, ja viņam aizķeras kāja.
Tomēr Polo gribēja, lai aitas viņam paklausa un lai ganāmpulkā valda kārtība.
- Pagaidi vien! – viņš uzrūca melnajam jēriņam. – Es gādāšu par to, lai pēc aitu cērpamā laika tevi pārdod. Tad mums būs glīts un kārtīgs ganāmpulks!
Melnais jēriņš domīgi nolūkojās baltajās mākoņu aitiņās, kas peldēja zilajā debesu jumā.
“Gans stāsta, ka tās esot labo jēriņu dvēseles,” viņš prātoja. “Varbūt kādu dienu arī es pārvērtīšos mazā, baltā mākonītī?” tad viņš pamanīja, ka debesis aiz kalnu grēdas satumst.
- Tūlīt sāksies lietus! – viņš iesaucās.
- Es pats tev pateikšu, kad sāksies lietus! – atcirta Polo.
Te pēkšņi sacēlās nikna vētra ar krusu un slapju sniegu.
- Mans adīklis samirks! – iesaucās gans. – Nāc, Polo, steigsimies mājās!
Un viņi abi metās skriet uz aitu gana būdiņu.
-Aitām nekas nenotiks, viņām biezi un silti kažociņi, - sacīja gans.
Gans iekūra krāsni, lai izžāvētu slapjās drēbes.
- Nezin, ko dara mūsu aitas? - viņš ieteicās.
- Neraizējies, - Polo atbildēja, - aitas nekur neaizklīdīs, jo tur nav manis, kas pateiktu, kurp doties.
Tajā laikā aitas aizvien vairāk satraucās un apjuka.
- Kur ir Polo? – viņas blēja. – Kas mums jādara?
- Mums jāsameklē pajumte! – iesaucās melnais jēriņš. – Nāciet man līdzi! Es zinu labu paslēptuvi.
Jēriņš uzveda ganāmpulku kalnā, kur bija vairākas alas.
- Mums jāsaspiežas ciešāk kopā, lai mēs nenosaltu. Rītausmā es iešu un uzmeklēšu ganu, - sacīja melnais jēriņš.
Otrā rītā vētra bija mitējusies, bet visapkārt, cik tālu vien acis sniedza, pletās balta sniega klājs.
- Tādā laikā es aitas neatradīšu, - gans bēdājās. – Es esmu slikts gans.
- Un ko viņas iesāks bez manis, - Polo ņurdēja.
Tad viņi kalna virsotnē pamanīja melnu plankumiņu.
- Polo! – iesaucās gans. – varbūt tas ir mūsu melnais jēriņš!
Un viņi steidzās augšup kalnā. Alās abi atrada ganāmpulku sveiku un veselu. Nu visiem bija lieli prieki.
- Manu mazo, melno jēriņ! – gans mīļi uzrunāja jēriņu. – Ja nebūtu tevis, es droši vien nemūžam nebūtu atradis savu ganāmpulku.
Kad pienāca pavasaris, gans nocirpa aitas un salika vilnu maisos. Sanāca desmit maisi baltas un tikai viens mazs maisiņš melnas vilnas.
- Kā tev šķiet, vai to melno jēru nevajadzētu pārdot? – apvaicājās Polo. – Tad mums būtu glīts un kārtīgs ganāmpulks.
- Ko vēl ne! – atcirta gans. – Man ir kāda labāka doma. No melnas un baltas vilnas var uzadīt brīnišķīgus rakstus!
Un viņš noadīja raibas zeķes un šalles, un segas un par izdevīgu cenu pārdeva tās tirgū. Par nopelnīto naudu viņš nopirka vēl dažas melnas aitas. Drīz vien viņam bija vesels ganāmpulks
Reiz bija aitu gans, kas dzīvoja augstu kalnos. Ganam bija suns, vārdā Polo, kas viņam palīdzēja pieskatīt aitas. Polo pieskatīja aitas, bet gans tikām sēdēja uz sūnām apauguša akmens un adīja. Viņš adīja zeķes un šalles, un svīterus, un segas no tīras aitas vilnas un pārdeva to visu ciema tirgū.
Ikreiz, kad gans redzēja kādu aitu noklīstam no ganāmpulka, viņš izņēma no kabatas koka svilpīti un spalgi iesvilpās. Tā bija zīme, lai Polo skrien pēc noklīdušās aitas un atdzen to atpakaļ. Polo nu jutās varen lepns uz sevi.
Saulrietā gans ar garu svilpes pūtienu lika Polo savākt aitas un sadzīt aplokā. Kamēr aitas lēca pār vārtu kārti, gans stāvēja blakus un skaitīja, vai ir visas.
Visas aitas ganāmpulkā bija baltas, tikai viens mazs jēriņš bija melns.
Kad Polo norēja: “Pa kreisi!”, “Pa labi!” vai “Stāt!”, viņas visas paklausīgi darīja, kā vēlēts. Visas, tikai ne melnais jēriņš, kurš bieži vien pagriezās pa kreisi, kad vajadzēja griezties pa labi, jo domāja par ko citu. Polo tādu izklaidību nevarēja ciest.
- Tas melnais jērs mani neklausa! – Polo sūdzējās ganam. – Un viņš par daudz domā! Aitām tas nav jādara! Es domāju viņu vietā!
Melnais jēriņš ilgojās, kaut varētu kļūt balts, tāpat kā pārējās aitas.
- Polo manas kļūmes pamana tikai tāpēc, ka esmu melns, - viņš sacīja ganam. – Vai tu nenoadītu man baltu kamzolīti, lai es tā nedurtos acīs?
- Nekā nebija, - atbildēja gans, - tu man lieti noderi tāds, kāds esi. Kad jūs vakaros lecat aplokā, man ļoti nāk miegs, un es varētu turpat uz vietas aizsnausties. Bet es aizvien uztrūkstos, kad pār kārti lec mans melnais jēriņš, jo sevišķi tad, ja viņam aizķeras kāja.
Tomēr Polo gribēja, lai aitas viņam paklausa un lai ganāmpulkā valda kārtība.
- Pagaidi vien! – viņš uzrūca melnajam jēriņam. – Es gādāšu par to, lai pēc aitu cērpamā laika tevi pārdod. Tad mums būs glīts un kārtīgs ganāmpulks!
Melnais jēriņš domīgi nolūkojās baltajās mākoņu aitiņās, kas peldēja zilajā debesu jumā.
“Gans stāsta, ka tās esot labo jēriņu dvēseles,” viņš prātoja. “Varbūt kādu dienu arī es pārvērtīšos mazā, baltā mākonītī?” tad viņš pamanīja, ka debesis aiz kalnu grēdas satumst.
- Tūlīt sāksies lietus! – viņš iesaucās.
- Es pats tev pateikšu, kad sāksies lietus! – atcirta Polo.
Te pēkšņi sacēlās nikna vētra ar krusu un slapju sniegu.
- Mans adīklis samirks! – iesaucās gans. – Nāc, Polo, steigsimies mājās!
Un viņi abi metās skriet uz aitu gana būdiņu.
-Aitām nekas nenotiks, viņām biezi un silti kažociņi, - sacīja gans.
Gans iekūra krāsni, lai izžāvētu slapjās drēbes.
- Nezin, ko dara mūsu aitas? - viņš ieteicās.
- Neraizējies, - Polo atbildēja, - aitas nekur neaizklīdīs, jo tur nav manis, kas pateiktu, kurp doties.
Tajā laikā aitas aizvien vairāk satraucās un apjuka.
- Kur ir Polo? – viņas blēja. – Kas mums jādara?
- Mums jāsameklē pajumte! – iesaucās melnais jēriņš. – Nāciet man līdzi! Es zinu labu paslēptuvi.
Jēriņš uzveda ganāmpulku kalnā, kur bija vairākas alas.
- Mums jāsaspiežas ciešāk kopā, lai mēs nenosaltu. Rītausmā es iešu un uzmeklēšu ganu, - sacīja melnais jēriņš.
Otrā rītā vētra bija mitējusies, bet visapkārt, cik tālu vien acis sniedza, pletās balta sniega klājs.
- Tādā laikā es aitas neatradīšu, - gans bēdājās. – Es esmu slikts gans.
- Un ko viņas iesāks bez manis, - Polo ņurdēja.
Tad viņi kalna virsotnē pamanīja melnu plankumiņu.
- Polo! – iesaucās gans. – varbūt tas ir mūsu melnais jēriņš!
Un viņi steidzās augšup kalnā. Alās abi atrada ganāmpulku sveiku un veselu. Nu visiem bija lieli prieki.
- Manu mazo, melno jēriņ! – gans mīļi uzrunāja jēriņu. – Ja nebūtu tevis, es droši vien nemūžam nebūtu atradis savu ganāmpulku.
Kad pienāca pavasaris, gans nocirpa aitas un salika vilnu maisos. Sanāca desmit maisi baltas un tikai viens mazs maisiņš melnas vilnas.
- Kā tev šķiet, vai to melno jēru nevajadzētu pārdot? – apvaicājās Polo. – Tad mums būtu glīts un kārtīgs ganāmpulks.
- Ko vēl ne! – atcirta gans. – Man ir kāda labāka doma. No melnas un baltas vilnas var uzadīt brīnišķīgus rakstus!
Un viņš noadīja raibas zeķes un šalles, un segas un par izdevīgu cenu pārdeva tās tirgū. Par nopelnīto naudu viņš nopirka vēl dažas melnas aitas. Drīz vien viņam bija vesels ganāmpulks
Izvēlies pareizo atbildi!
Kāpēc gans nepārdeva melno jēriņu?
Atsauce:
/Pēc Elizabetes Šovas "Melnais jēriņš"/
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!