1. Neverbālā saziņa

Pēc saziņas apstākļiem tiek izšķirta:

 

Verbālā saziņa – saziņa, izmantojot vārdus gan mutvārdos, gan rakstveidā.
Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa.

 

Neverbālā saziņa – saziņa bez vārdiem, informācijas nodošanai tiek izmantoti žesti,  mīmika, ķermeņa stāja, pozas u.tml.

 

Neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka, taču ir gadījumi, kad ķermeņa zīmju valoda tiek apzināti viltota, piemēram skaistumkonkursos, kā arī dažādu politiķu publiskās uzstāšanās reizēs vērīgs skatītājs var pamanīt, ka ķermenis no neapzinātās psihes sfēras pārraida darbībai un runai neatbilstošus signālus.

 
Neverbālā saziņa par zinātniskās izpētes objektu kļūst jau 18./19. gs. mijā, līdz 20. gs. neverbālās saziņas pētnieki ir fiksējuši jau vairāk nekā 1 miljonu neverbālo signālu un zīmju.
Dažādu jomu speciālisti ir pētījuši, vai neverbālie signāli ir iedzimti, vai tomēr tiek iegūti socializācijas laikā. Pašlaik ir uzskats, ka daļa signālu ir iedzimti, bet daļa tiek iegūti dzīves laikā. Iegūšanas ceļš ir saistīts gan ar vidi, gan audzināšanu, gan izglītību, gan ar citiem faktoriem.

 

 

Ķermeņa valoda, kā jebkura valoda, sastāv no zīmēm, simboliem, signāliem, kur katrs atsevišķs signāls ir kā atsevišķs vārds, kam var būt vairākas atšķirīgas nozīmes. Prasmīgam vērotajam jāņem vērā visi šie faktori un aspekti, jo citādi iegūtā informācija var tikt aplami interpretēta.

 

 

Prasmīgi cilvēka neverbālās saziņas līdzekļu pazinēji un skaidrotāji sastopami daiļliteratūrā. Viens no spilgtākajiem varoņiem ir Artura Konana-Doila detektīvs radītais detektīvs Šerloks Holmss, bet vēl pirms viņa savas izcilā novērotāja spējas lasītājiem rādīja Edgara Alana Po varonis Arsēns Dipēns.