Publisks - tāds, kas ir pieejams daudziem vai visiem; tāds, kur var piedalīties daudzi vai visi; tāds, kas attiecas uz daudziem vai visiem.
Par publisku runu uzskatāma runa, kura ir tematiska, mērķtiecīga, domāta konkrētai auditorija un kuras izpildītājs (reizēm arī autors) ir viens cilvēks.
Ja par runas izpildītāju, proti, runātāju, varam būt pārliecināti, tad par runas autoru auditorijai precīzas un drošas informācijas nav.
Jau Senajā Grieķijā bija profesionāli rakstnieki advokāti, kas par samaksu rakstīja runas cilvēkiem, kuri tiesājās. Arī mūsdienās ir publiskās runas, īpaši politiķu, kuru autorus auditorija neredz un pat neuzzina to vārdus.
Jau Senajā Grieķijā bija profesionāli rakstnieki advokāti, kas par samaksu rakstīja runas cilvēkiem, kuri tiesājās. Arī mūsdienās ir publiskās runas, īpaši politiķu, kuru autorus auditorija neredz un pat neuzzina to vārdus.
Piemērs:
Tā LU pasniedzējs Rolands Tjarve stāsta: "Kad ar premjeru Gaili bijām valsts vizītē Stokholmā, oficiālajās pusdienās es sēdēju kopā ar toreizējā Zviedrijas premjera Karlsona runu rakstītāju. Šī kundze kopā ar Karlsonu nostrādāja ļoti daudzus gadus — viņa bija izpētījusi visas viņa runas manieres īpatnības no fonētiskā aspekta, to, kādās situācijās kādi vārdi tiek lietoti, kādas ir viņa visbiežāk lietotās teikuma konstrukcijas un tā tālāk. Pārliecinājos, ka runu sacerēšana īstenībā ir vesela zinātne."
Inta Urbanoviča publisko runu definē kā viena cilvēka pārliecības mērķtiecīgu, loģisku ieviešanu klausītājos.
Arī šeit būtu uzmanīgi jāvērtē definējums attiecībā uz viena cilvēka pārliecību, ja runa ir par politiku. Tā kā politiskajās partijās apvienojas cilvēki ar vienādām (vai vismaz līdzīgām) domām, vērtību sistēmu, tad būtu loģiski, ja šādi runātāji paustu vairāk nekā tikai savu personīgo pārliecību.
Arī šeit būtu uzmanīgi jāvērtē definējums attiecībā uz viena cilvēka pārliecību, ja runa ir par politiku. Tā kā politiskajās partijās apvienojas cilvēki ar vienādām (vai vismaz līdzīgām) domām, vērtību sistēmu, tad būtu loģiski, ja šādi runātāji paustu vairāk nekā tikai savu personīgo pārliecību.
Publiskās runas forma vienmēr būs monologs.
Pēc šīs publiskās runas gan var sekot auditorijas atbilde dažādās saziņas formās:
- diskusija – kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas;
- debates – vairāku personu domu apmaiņa par kādu pretrunīgu jautājumu;
- disputs – publisks strīds par kādai cilvēku grupai svarīgu jautājumu.
Atsauce:
Urbanoviča I. Ietekmīga valoda. R.: AML/RSU – 2001, 92. – 93. lpp., 112 lpp.
http://www.tezaurs.lv/llvv/
http://www.jmsorg.lv/?&s=1172662463&fu=e&id=1185986237&ln=lv
http://www.tezaurs.lv/llvv/
http://www.jmsorg.lv/?&s=1172662463&fu=e&id=1185986237&ln=lv