3. Publiskās runas valoda

Lai sasniegtu iecerēto runas mērķi, ļoti svarīgi izvēlēties atbilstošus valodas līdzekļus. Oratori par to domājuši jau antīkās Grieķijas un Romas laikā, tā Trasimahs atklāja teikumu periodizāciju un prozas ritmu, tāpat arī mācīja, kā izraisīt afektus tiesas runās.
Valoda ir sistēma, un, lai sasniegtu plānoto mērķi, jāizmanto visu valodas līmeņu atbilstošie elementi.

 

Fonoloģiskais līmenis
Eifonija – labskaņa, daiļskaņa.

Latviešu valodā par labskanīgiem tiek uzskatīti patskaņi un divskaņi. Ir ieteikums izvairīties no šņāceņiem.

Onomatopoēze – skaņu kompleksu veidošana, atdarinot dabā dzirdamās skaņas.

Jācenšas ievērot, ka šiem skaņu veidojumiem jāveido pozitīva emocionālā noskaņa.

Asonanse – vienādu vai līdzīgi skanošu patskaņu atkārtošanās.
Aliterācija – vienādu vai saskanīgu līdzskaņu atkārtošanās.

Abas bieži tiek izmantotas kopā.

 

Leksikas līmenis
Šajā līmenī ļoti nozīmīgas ir zināšanas par vārdu grupām – sinonīmiem, antonīmiem un  homonīmiem, ar kuru palīdzību var pievērst uzmanību, uzsvērt, veidot kontrastus, vārdu spēles utt.

Sintakses līmenis
Sintakses līmeņa vienkāršākie paņēmieni ir atkārtošana un salīdzinājums, bet ir arī citi sarežģītāki paņēmieni teksta, proti, runas veidošanai.
Perifrāze – priekšmeta vai parādības aizstāšana ar vārdkopu, kas to raksturo kādā būtiskā aspektā.
Parentēze – iestarpinājums, kas palīdz demonstrēt autora subjektīvo viedokli un emocionālo stāvokli.
Periods – plašs salikts teikums.
Parcelācija – sadalīšana sīkākās, savstarpēji saistītās vienībās, tā veic divas tēlainās funkcijas: simbolizē emocionālās noskaņas maiņu un pārvirza klausītāja uzmanību uz jaunu domas priekšmetu, kas ir izcelts parcelācijā.
Retorisks jautājums – jautājums, ar kuru grib kaut ko kaismīgi apgalvot vai noliegt, nevis iegūt atbildi.
Asindetons – bezsaikļa konstrukcija, kas pastiprina ekspresivitāti un dinamismu.
Polisindetons – daudzsaikļu konstrukcija, kas izceļ vārdus vai teikuma konstrukcijas, tas palēnina darbības intensitāti un izceļ atsevišķus vārdus.