Pirmkārt, stilistika ir valodas (fonētikas, morfoloģijas, leksikas, sintakses) spēja izteikt papildinformāciju, kas norāda uz komunikācijas akta vidi un komunikatora subjektīvo attieksmi pret runas objektu (saturu) vai adresātu (percipientu).
Otrkārt, stilistika ir zinātnes nozare, kas pētī valodas stilistiskās potences (valodas stilistika) un to mērķtiecīgu izlietojumu runā (tekstā) atkarībā no komunikācijas satura, vides un komunikatora subjektīvās attieksmes pret runas objektu un/vai adresātu (runas/teksta stilistika).
Otrkārt, stilistika ir zinātnes nozare, kas pētī valodas stilistiskās potences (valodas stilistika) un to mērķtiecīgu izlietojumu runā (tekstā) atkarībā no komunikācijas satura, vides un komunikatora subjektīvās attieksmes pret runas objektu un/vai adresātu (runas/teksta stilistika).
Katrai zinātņu nozarei ir savs mērķis un savi teorētiski un praktiski uzdevumi attiecīgā mērķa realizēšanai. Arī stilistikas zinātņu nozarēm (vispārīgai jeb teorētiskai stilistikai, stilistikas zinātnes vēsturei, vēsturiskai stilistikai, praktiskai jeb aprakstošai stilistikai, daiļliteratūras un individuālai stilistikai) ir savs mērķis un savi uzdevumi. Stilistikas jautājumu izpētes prakse jau rāda, ka parasti netiek diferencēti mērķi un uzdevumi vispār un arī attieksmē pret stilistikas zinātnes nozarēm, kuru kvalificēšanā un klasificēšanā trūkst vienprātības. Taču stilistikas izpētes prakse liecina, ka tiek minēti daudzi un dažādi stilistikas uzdevumi dažādās, pat ļoti atšķirīgās sistēmās.
Viens no stilistikas uzdevumiem ir noteikt neitrālo un stilistiski tonēto.
Tas nozīmē, ka stilistikai jāpētī valodas strukturālo elementu sinonīmija noteiktā valodas attīstības stadijā.
Bet pati sinonīmija ir relatīva kategorija, ko nosaka valodas, tās lietotāja un sabiedrības attīstība, jo valodas sistēma vēsturiskajā attīstībā konkrētā runā ir diferencējusies apakšsistēmās, apakšvalodās jeb stilos.
Cits stilistikas uzdevums - pētīt valodas stilus, starp kuriem īpašu vietu ieņem daiļliteratūras valodas stils kā viens no vārda mākslas izteiksmes līdzekļiem.
Šādu uzdevumu stilistikai izvirza daudzi jo daudzi. Piemēram, daži čehu lingvisti šādu uzdevumu uzlūko par galveno: «Stilistika ir zinātne par valodas stilu.»Īpaša uzmanība stilistikā tiek pievērsta valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, parasti diemžēl tikai daiļliteratūras sakarā, kaut gan šie izteiksmes līdzekļi sastopami arī sarunvalodā un vairākos publicistikas žanros. Daiļliteratūras valodas stilā visuzskatāmāk parādās stilistisko izteiksmes līdzekļu individuālais izmantojums jeb subjektīvais stils.
Stilistikas vēl viens cits uzdevums - pētīt individuālo stilu - un ne tikvien daiļliteratūrā, bet arī citās valodas apakšsistēmās.
Saistībā ar valodas paveidu, apakšsistēmu, apakšvalodu diferencēšanos stilistikai rodas jauni uzdevumi. Valodas un stilistikas attīstības rezultātā sāk mainīties priekšstats par valodas normu kā kaut kādu konstantu, patstāvīgu, nediferencētu lielumu, par kura etalonu vēsturiski pareizi tika izvirzīts rakstu jeb grāmatu valodas stils.
Pētījumi rāda, ka katrā normētajā valodas stilā veidojas savi funkcionālie normu varianti. Un šajā sakarā stilistikai rodas jauns uzdevums - pētīt rakstu valodas normu funkcionālos variantus.
Šis uzdevums ir cieši saistīts ar praktiskās stilistikas ikdienas uzdevumu - rūpēties par valodas kultūru.
Tātad no teiktā izriet, ka jāpēta:
- valodas strukturālo elementu un to kombināciju sinonīmija,
- valodas resp. runas stili,
- individuālais stils,
- normēto stilu stilistiskās normas,
- jārūpējas par valodas kultūru.
Tie ir uzdevumi, kas saistās ar pašas valodas resp. runas stilistisko izteiksmes līdzekļu kvalifikāciju, klasifikāciju un rūpēm par šo izteiksmes līdzekļu izmantošanas kultūru.
Stilistika gan kā zinātnes nozare, gan kā valodas/runas vai mākslas (daiļliteratūras) stilistisko izteiksmes līdzekļu sistēma ir vēsturiska kategorija.
No teiktā izriet vēl divi uzdevumi: pētīt stilistisko izteiksmes līdzekļu vēsturi un stilistikas zinātnes vēsturi.
Katras zinātnes pamatā ir vadošu ideju sistēma, vispārināta pieredze par attiecīgās zinātnes objektu un saturu. Šāda vispārināta pieredze, vispārināti atzinumi un pieņēmumi ir arī stilistikā. Tā ir teorētiskā stilistika.
Tāpēc viens no būtiskajiem stilistikas uzdevumiem ir attīstīt stilistiku kā zinātnes nozari, pētīt stilistikas teorētiskās problēmas ciešā sakarā ar praksi, kas teoriju ne tikai izvirza, bet arī pārbauda.
Praksei ir noteicošā nozīme zinātnes un zinātnes teorijas attīstībā. Runājot par praktisko jeb aprakstošo stilistiku, kuras nozarē ir visvairāk paveikts, iespējams izvirzīt visai konkrētu mērķi un uzdevumus. Tās izpētes mērķis ir valodas strukturālo parādību stilistisko potenču konstatēšana, to atlases un mērķtiecīguma noteikšana komunikācijā. Šī mērķa realizēšanai ir nepieciešams veikt šādus uzdevumus:
- izstrādāt noteiktu viedokli stilistikas un stila izpratnē;
- noteikt:
a) stilistikas uzdevumus,
b) stilistikas nozares,
c) stilistikas palīgzinātnes un blakuszinātnes; - noteikt valodas stilistisko izteiksmes līdzekļu analīzes metodiskos paņēmienus;
- atklāt valodas parādību stilistisko potenču realizēšanās veidus;
- noteikt neitrālo un stilistisko valodā, resp., runā/tekstā;
- izstrādāt valodas stilistisko izteiksmes līdzekļu klasifikāciju;
- atklāt stilistiskās informācijas (papildinformācijas) satura tipiskos veidus;
- izvirzīt stilu un citu valodas paveidu, apakšsistēmu, kā arī tekstu klasifikācijas principus;
- izstrādāt teksta sintakses jēdzienu sistēmu un noteikt teksta parādību stilistiskās potences, jo pati teksta sintakse ir tikai izveides sākotnē;
- atklāt fonētikas, morfoloģijas, leksikas un sintakses parādību stilistisko papildinformācijas saturu.
Pēdējais uzdevums ir tīri praktisks un tieši izriet no praktiskās jeb aprakstošās stilistikas galvenā mērķa - noteikt valodas strukturālo parādību stilistiskās potences.