1. Valodu saimes

Par pasaules valodu skaitu joprojām notiek zinātniskas diskusijas, taču neapšaubāms ir fakts, ka to skaits mērojams vairākos tūkstošos. Valodnieki valodas grupē dažādi, par grupēšanas kritērijiem izvēloties tikpat dažādas pazīmes. Ja par grupēšanas kritēriju izvēlas valodu radniecību, tiek izveidotas radniecīgu valodu saimes.

Doma par atsevišķu valodu radniecību nav jauna, publiski pirmo reizi tā tika izteikta jau 17. gadsimtā, kad 1647. gadā dāņu filologs Markuss Zīriuss van Bokshorns, Leidenes universitātes profesors, saskatīja vairāku indoeiropiešu valodu līdzību, kā arī izteica hipotēzi par šo valodu kopīgas pirmvalodas eksistenci.

Šīs valodu kopas parasti tiek attēlotas koka veidā. Izvēlētā koka struktūra ļauj parādīt valodu radniecības pakāpi: koks – lielā valodu saime, zari – tuvāk radniecīgu valodu grupas, lapas – vēl ciešākas radniecības parādīšana, izdalot apakšgrupas.

Šāda valodu klasificēšana tiek saukta par ģenealoģisko klasifikāciju.

Tās pamatā ir atziņa, ka vienas saimes valodām ir bijusi kāda kopīga pirmvaloda jeb protovaloda. Šīs pirmvalodas dialektiem nonākot izolācijā, kā arī dažādu sabiedrisko apstākļu ietekmē, attīstījušās jaunas, patstāvīgas valodas, kas saglabājušas arī pirmvalodas iezīmes: kopīgus fonētikas, gramatikas (morfoloģijas + sintakses) un leksikas elementus.

Lai noteiktu radniecības pakāpi, tiek sastatīti noteikti valodas elementi, piemēram, noteiktas nozīmes leksēmas.

Lai šāda salīdzināšana notiktu, nepieciešams attiecīgo valodu materiāls.

17. un 18. gadsimtā notika aktīva valodnieciskā materiāla vākšana, tika izdotas daudzvalodu tabulas, vārdnīcas un katalogi. 19. gadsimtā valodnieks Augusts Šleihers rada salīdzināmi vēsturisko valodu pētīšanas metodi, kas deva iespēju pilnvērtīgi pētīt iegūtos valodas materiālus. Mūsdienās tehnoloģijas ļauj šos procesus veikt īsākā laikā, vienlaicīgi aptverot lielu informācijas apjomu.

Pavisam šobrīd ir apzinātas apmēram 200 šādas saimes. Visas saimes nav vienādas valodu skaita ziņā, piemēram, austronēziešu valodu saime ir ļoti plaša, tajā ir vairāk nekā tūkstoš valodu, taču japāņu valodas saimei ir piederīga tikai japāņu valoda.

Tieši tikpat dažāda ir šo saimju izpētes pakāpe. Iespējams, ka visvairāk izpētīta ir indoeiropiešu valodu saime, kuras lietotāji 19. gadsimtā apdzīvoja Eiropu un daļu Āzijas – Irānu un Indiju, savukārt par čukču-kamčadalu valodu saimi zināms ļoti maz.

Dažas no valodu saimēm:

• somugru valodu saime - saimē ietilpst Baltijas jūras somu valodu grupa (lībiešu, igauņu, votu, somu, karēļu, ižoru, vepsu valoda), sāmu valoda, Volgas somu valodu grupa (mordviešu un mariešu valoda), Permas somu valodu grupa (komiešu, komiešu-permiešu, udmurtu valoda), ugru valodu grupa (hantu, mansu, ungāru valoda);
• indoeiropiešu valodu saime - saime, kurai piederīgās valodas izplatītas Eiropā, Āzijā, kā arī citās pasaules daļās un ko veido indiešu, irāņu, slāvu, baltu, ģermāņu, romāņu, ķeltu, čigānu valodu grupas, grieķu, albāņu un armēņu valoda, kā arī vairākas mirušu valodu — hetu, tohāru — grupas;
• kaukāziešu valodu saime - saimē ietilpst Kaukāza reģiona un Turcijas apkaimes valodas: gruzīnu, megreju, čanu, svanu, abhāziešu, abazīnu, adigejiešu, kabardīnu-čerkesu, ubihu, čečenu, ingušu, avāru, darginiešu, lezgīnu, laku un tabasarāņu valoda.