3. Baltu valodas

Baltu valodas ir viena no indoeiropiešu valodu grupām.

Kā redzams, šobrīd šajā zarā atrodas trīs valodas: divas dzīvās valodas un viena mirusī.

 

 

Katrai no šīm valodām ir sava rašanās vēsture, taču tām visām bijusi kopīga baltu protovaloda jeb pirmvaloda, kuras rašanās datējama ar 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.

 

Tradicionāli tiek runāts par baltu pirmvalodas nošķiršanos rietumbaltu un austrumbaltu grupā, taču itāliešu valodnieks Pjetro Umberto Dini liek aizdomāties, vai šajā dalījumā nav nepieciešams minēt arī attiecīgi Pomerānijas un Dņepras baltu valodas grupu. Iespējams, šī baltu pirmvalodas dalīšanās sākusies ap 5. gadsimtu pirms mūsu ēras.

 

 

Rietumbaltu valoda ir rekonstruēta, balstoties tikai un vienīgi prūšu valodas materiālos.

 

14. gs. sarakstītajā "Prūsijas zemes hronikā" Pēteris Dusburgs min vairākas rietumbaltu zemes, taču nav zināms, vai tajās tiešām dzīvojuši rietumbalti. Kartē redzamas robežas tā laika tādām rietumbaltu zemēm kā Kulma, Pamede, Pagude, Vārme, Nātanga, Semba, Nadrava, Skalva, Sūduva, Galinda un Bārta.

 

Brēmenes Ādama darbā "Hamburgas bīskapu vēsture" (11. gs.) prūši dēvēti arī par sembiem. Pēc garu gadu ilgām cīņām ar vācu ordeni 14. gadsimtā prūši tika pilnībā pakļauti. Ordenis mērķtiecīgi realizēja asimilācijas politiku:

 

Šo darbību rezultātā valodas lietotāju skaits samazinājās, un kādā no 17. gadsimta prūšu katehismiem top ieraksts, ka 1677. gadā miris pēdējais prūšu valodas pratējs.

 

Šobrīd ir apzināti un saglabāti nedaudzi prūšu valodas pieminekļi: 2 vārdnīcas (rokrakstā) un 3 katehismi (drukāti).

 

 

Pirmās rakstiskās liecības par lietuviešiem lasāmas 11. gadsimta krievu hronikās. Lietuvieši ir vienīgā baltu tauta, kas spēja izveidot neatkarīgu valstisku veidojumu un to saglabāt gadsimtiem ilgi.

 

13. gadsimtā 10 gadu laikā kunigaitis Mindaugs apvieno lietuviešu ciltis, izveidojot Lietuvas Dižkunigaitiju. Stratēģiska bija viņa kristīgās ticības pieņemšana tieši no Romas, jo tas liedza vāciešiem izmantot kristīgās ticības ieviešanu kā ieganstu krusta karam ar lietuviešiem. Politiskā situācija bija sarežģīta, tomēr 13. gadsimtā Lietuvas valsts teritorija sniedzās no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai.

 

 

Būtībā Lietuva bija neatkarīga vēl visu 15. gadsimtu.

 

Lietuviešu valoda tapusi, saplūstot dažādiem dialektiem. Lietuviešu valodas atrastie pirmie rakstu pieminekļi datējami ar 16. gadsimtu: 1547. gadā izdota pirmā zināmā grāmata lietuviešu jeb leišu valodā - Martina Mažvīda katehisms.

 

Filologs P. Vanags min, ka "etnogrāfiskajā Lietuvā bija izveidojušies divi interdialekti, kas saistīti ar atsevišķām administratīvām teritorijām: Viļņas bīskapiju un Žemaitijas bīskapiju. Tikai šajās valodas formās tika iespiestas grāmatas 16. un 17. gs. Nav neviena izdevuma Lietuvas valstī, kas balstītos uz kādu citu dialektu."

 

Latvieši savu nosaukumu, pēc valodnieku J. Endzelīna un K. Būgas domām, esot ieguvuši no upes - Latas - vārda. Pēc antropoloģiskajiem un arheoloģiskajiem pētījumiem spriežot, ap 6. un 7. gadsimtu no Lietuvas vidienes Vidzemē ienākusi pirmā austrumbaltu grupa, kuri, iespējams, bija latgaļu ciltij piederīgi. Avotos tiek minēti gan latgaļi, gan letgaļi, kas lielākoties tiek uztverti kā vienas tautas sinonīmi, taču, iespējams, tās tomēr bijušas divas dažādas baltu ciltis.

 

Līdz 16. gadsimtam jau var runāt par latgaļu, kuršu, sēļu un zemgaļu ciltīm pašreizējā Latvijas teritorijā, kurām saplūstot izveidojas latviešu valoda.

 

Latviešu valodai ir 3 dialekti un vairāki simti izlokšņu, kurās ir saglabājušās atsevišķo cilšu valodu iezīmes.

 

Vecākā līdz mūsu dienām saglabājusies grāmata latviešu valodā ir 1585. gadā Viļņā izdotais katoļu katehisma tulkojums: Catechismus Catholicorum. Īsīga pamācīšana no tiem papriekšu galvas gabliems kristītas mācības priekškan tiems nemācīgiems un jauniems bērniems. Grāmata atrodas Upsalas universitātes bibliotēkā.

 

No Dņepras augšteces baseina līdz Okas baseina aizvēsturē dzīvojušas baltu ciltis, par ko liecina baltiskas izcelsmes ūdeņu nosaukumi šajā teritorijā. Līdz pat 13. gadsimtam saglabājās atsevišķi baltu valodās runājoši apgabali. Tā kā esošās liecības neļauj šī apgabala valodu pieskaitīt tieši rietumbaltu vai austrumbaltu grupām, jo vienlaicīgi pastāv gan kopīgi, gan stipri atšķirīgi elementi, tad ir radusies šī ideja par atsevišķas grupas izveidi.