Personu vietniekvārdi nosauc personas, kas piedalās runas situācijā, tās ir personas, kas runā, tiek uzrunātas vai tiek pieminētas.
Personu vietniekvārdi: es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi, viņas.
Personu vietniekvārdi pievieno nominālajām dzimtes, skaitļa locījuma kategorijām arī personas kategoriju. Personu kategorija izriet no darbības vārda darbības kategorijas un saista vietniekvārdus ar darbības vārdiem. Es norāda runātāja personu (1. personu), tu — uzrunāto personu jeb dialoga personu, jūs — uzrunātās personas, viņš, viņa, viņi, viņas — runā minētas personas vai norāda uz personu vai personām vispār, par ko runā. Mēs nosauc runātāju kopā ar kādām citām personām.
Norādījums uz runātāju, uzrunāto, personu vai pieminētām personām var mainīties atkarībā no runas situācijas. Katra no kontekstā minētajām personām var būt tiklab pirmā, otrā vai trešā persona. To pieļauj vietniekvārdu ļoti vispārinātā nozīme, kas konkretizējas runas situācijā.
Piemērs dialogam, kurā piedalās Jukums un Līza (pēc D. Zigmontes).
"Vai tu gauži esi piekususi, Līza? "
"Briesmīgi," viņa atteica un iesmējās.
"Ne, es visā nopietnībā... Tu gan esi naska strādniece, Līz!"
"Bez strādāšanas neviens ēst nedod, to tu zini," Līze gurdi noteica.
Viņi bija iebraukuši mežā.
"Es tev dotu ..." Jukums pēkšņi izgrūda.
"Vai tu gauži esi piekususi, Līza? "
"Briesmīgi," viņa atteica un iesmējās.
"Ne, es visā nopietnībā... Tu gan esi naska strādniece, Līz!"
"Bez strādāšanas neviens ēst nedod, to tu zini," Līze gurdi noteica.
Viņi bija iebraukuši mežā.
"Es tev dotu ..." Jukums pēkšņi izgrūda.
Vietniekvārdi es un tu, arī mēs un jūs ir dialoga vietniekvārdi, tiem ir priekšmetiskuma nozīme, bet tos tekstā nevar aizstāt ar lietvārdiem, savukārt trešās personas vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas var lietot lietvārdu vietā.
Kādreiz Pērkoņtēvs sadusmojies uz odiem, knišļiem un mušām, viņš sabāzis viņus kulē un aizsējis galu ciet.
Literārajā valodā personu vietniekvārdus viņš, viņa, viņi, viņas un norādāmos vietniekvārdus tas, tā lieto, ja norāda uz dzīvām būtnēm, bet, par priekšmetiem runājot, tikai vietniekvārdus tas, tā.
Sējējam metās raibs gar acīm, jo graudi vēl arvienu švīkstēja un lēkāja viņam visapkārt. Gandrīz veselu mēnesi viņš tos bija kaisījis zemē. (E. Virza.)
Reizēm vietniekvārdus viņš, viņa, viņi, viņas attiecina arī uz lietām, priekšmetiem, dabas parādībām, ja tās aplūkotas kā dzīvas, t.i., personifikācijas gadījumos.
Vējš gaudo ārā naktī. Es raujos savā kambarītī, bet nakts nāk iekšā un met ap rokām savu auksto skumju dziju un māj, man jāpalīdz viņai šo dziju notīt. Viņai ir tumša, robaina seja kā veca klints, kuru izgrauzuši avoti. Tā skatās manī cieši, plakstiņi kā pielijuši zari un nekustas; tik reti kāds piliens krīt. Uguns raustās lampā. Ēnas staigā pa sienām un griestiem. Es sēdu un klausos, kā dzija sīc. — Un nakts sēd pie manis, un es klausu viņai kā toreiz mātei... (K. Skalbe.)
Nereti vietniekvārdu tu lieto attiecinot ne tikai uz sarunas partneri, bet uz jebkuru cilvēku, lai personiskāk, ietekmīgāk pievērstos jebkuram klausītājam, lasītājam. Šādu paņēmienu izmanto dažādos aicinājumos, daiļliteratūrā.
Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu, — piemini Latviju! Nekad un nekur savā mūžā tu vairs nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu. (J. Jaunsudrabiņš.)
Svarīgi!
Pirmās un otrās personas vietniekvārdus tekstā var izlaist, ja uz personu norāda darbības vārda galotne un darbības veicējs nav īpaši jāuzsver.
Personu vietniekvārda es izlaidums. Esmu slims. Ārsts liek man aizbraukt kalnos. Kā lai aizbraucu? Neviens zvirbulis ziemu neatstāj paspārnes. Es esmu pelēks zvirbulis, kurš dzīvo ļaudīs. Te pilsētā kaut kā salasu druskas, ka varu lēni dilt. Tomēr klausu, kā varēdams, ārsta padomam. Ik vakaru atstāju pilsētu un eju kalnā, cik kājas nes. Tinos mētelī, riju vēju un sniegu. Labāk nepaliek. Bet naktis ir skaistas. Un garo ziemas vakaru tā kā nevaru nomocīt savu šauro sienu starpā. Eju, izdomājos dažādas domas, pārdzīvoju atmiņas. Redzu debesi un zvaigznes un augstas egles, kuras izklāj pār mani stipro skuju smaržu. (K. Skalbe.)
Personu vietniekvārda tu izlaidums. Klusu noslaucīji Gurdo asaru, Klusu tālāk gāji Tik pa maliņu. (K. Skalbe.)
Personu vietniekvārda mēs izlaidums. Visu dzīvi ar steigu tā iesim, Laimei pāri pēc laimes skriesim. (K. Skalbe.)
Personu vietniekvārda jūs izlaidums. Domāju, ka tik daudz jau man varat uzticēt.
Personu vietniekvārda tu izlaidums. Klusu noslaucīji Gurdo asaru, Klusu tālāk gāji Tik pa maliņu. (K. Skalbe.)
Personu vietniekvārda mēs izlaidums. Visu dzīvi ar steigu tā iesim, Laimei pāri pēc laimes skriesim. (K. Skalbe.)
Personu vietniekvārda jūs izlaidums. Domāju, ka tik daudz jau man varat uzticēt.
Personu vietniekvārds mēs nosauc runātāju no kādas personu grupas, kurā atrodas runātājs. Ja nepieciešams konkretizēt mēs saturu, to norāda ar dažādiem vārdu savienojumiem, piem., mēs abi, mēs visi, mēs katrs, mēs ar māti, mēs ar Jāni un tamlīdzīgi.
Man šķiet, ka mēs ar Jurku bijām īsti draugi, jo mūs gandrīz pastāvīgi kopā redzēja gan laukā, gan mājā. Pirts karstumā mēs visi bijām izslāpuši: gribējās valguma. Vecmāte tad gāja ēkā un iznesa zaļus, skābus kāpostus, galviņu vai pat divas. Mēs katrs dabūjām pa krietnam gabalam un grauzām, sūkdami saldskābo sulu un pirkstus laizīdami. Mēs ar māti pacēlāmies gultā sēdus un abi kopā noskaitījām lūgšanu. Mēs gājām labs pulciņš: vecāmāte, vectēvs, krusttēvs, saimniece un Katre. Atpakaļ mēs gājām visi trīs kopā, un pēc brīža mēs ar Sausmānu Jurku bijām pat rokas sadevuši. Neba jau ik vakaru mēs, bērni, varējām lielajiem līdz dauzīties uz pieguļu. (Pēc J. Jaunsudrabiņa.)
Svarīgi!
Latviešu valodā nav ieteicams teikt mēs ar tevi, mēs ar jums, jo tas ir kļūdains tiešs tulkojums no krievu valodas.
Mūsu dienās jūs lieto pagodinājuma nozīmē vienskaitlī, arī izteicējā lokāmās vārdšķiras saskaņojamas skaitlī, vienskaitlī, bet palīgdarbības vārds saglabā daudzskaitļa 2. personas formu.
Vai jūs esat lasījis krievu dzejniekus? Vai jūs esat vesela, Meimera kundze?
Personu vietniekvārda gramatiskās kategorijas
Vietniekvārdi es, tu, mēs, jūs neuzrāda dzimtes kategoriju, tomēr plašākā kontekstā, saistījumā ar citiem vārdiem darītāja dzimte tiek atklāta.
Es esmu labs, es esmu laba, mēs esam čaklas, mēs esam čakli.
Vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas dzimtes un skaitļa kategoriju norāda to galotne.
Vietniekvārdi es un mēs, tu un jūs skaitļa nozīme kādā mērā ir ietverta, tomēr mēs ne vienmēr ir daudzi es — runātāji un jūs nav daudzi tu — uzrunātie. Tādējādi šiem vārdiem vienskaitlis un daudzskaitlis parastā izpratnē kā lietvārdiem nepiemīt.
Vietniekvārdi es un mēs, tu un jūs skaitļa nozīme kādā mērā ir ietverta, tomēr mēs ne vienmēr ir daudzi es — runātāji un jūs nav daudzi tu — uzrunātie. Tādējādi šiem vārdiem vienskaitlis un daudzskaitlis parastā izpratnē kā lietvārdiem nepiemīt.
Personu vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas lokāmi regulāri, kā īpašības vārdi, bet es, tu, mēs, jūs lokāmi atšķirīgā veidā.
Personu vietniekvārdu locīšana
| N. | es | tu | mēs | jūs | viņš | viņa | viņi | viņas |
| Ģ. | manis | tevis | mūsu | jūsu | viņa | viņas | viņu | viņu |
| D. | man | tev | mums | jums | viņam | viņai | viņiem | viņām |
| A. | mani | tevi | mūs | jūs | viņu | viņu | viņus | viņas |
| I. | ar mani | ar tevi | ar mums | ar jums | ar viņu | ar viņu | ar viņiem | ar viņām |
| L. | manī | tevī | mūsos | jūsos | viņā | viņā | viņos | viņās |
| V.- |
Teikumā personu vietniekvārdus lieto tāpat kā lietvārdus un īpašības vārdus.