7. Temats

Reiz kādam nabadzīgam zemniekam aptrūkās maizes. Nolēma viņš palūgt maizi kungam. Lai neietu pie kunga tukšām rokām, viņš noķēra zosi, izcepa un aiznesa to. Kungs paņem zosi un saka zemniekam:

Paldies par zosi, nezinu tikai, kā mēs tavu zosi dalīsim. Lūk, man ir sieva, divi dēli un divas meitas. Kā lai zosi sadalām, lai nevienam nav nodarīts pāri?

Zemnieks atbild:

– Es sadalīšu.

Paņem nazi, nogriež galvu un saka kungam:

– Tu esi saimes galva – tev galva.

Pēc tam nogriež dibenu, dod kundzei.

– Tev, – saka, – jāsēž mājās, par māju jārūpējas, – tev dibens.

Pēc tam nogriež kājas un dod dēliem.

– Jums, – saka, – jāstaigā tēva pēdās.

Bet meitām iedeva spārnus.

– Jūs, – saka, – drīz no mājām aizlidosiet, – jums pa spārniņam. Bet atliekas sev paņemšu!

Un paņem visu zosi.

Kungs nosmējās, iedeva zemniekam maizi un naudu.

Padzirdēja bagāts zemnieks, ka kungs par zosi apbalvojis nabagu ar maizi un naudu, izcepa piecas zosis un aiznesa kungam. Kungs saka:

– Paldies par zosīm. Tikai, lūk, man ir sieva, divi dēli un divas meitas – kopā seši. Kā mēs tavas zosis vienlīdzīgi sadalīsim?

Bagātais domā, domā un neko neizdomā. Sūta kungs pēc nabaga un liek sadalīt. Nabagais paņem vienu zosi, dod kungam ar kundzi un saka:

– Lūk, jūs kopā ar zosi esat trīs.

Vienu iedeva dēliem.

– Arī jūs, – saka, – esat trīs.

Vienu iedeva meitām:

– Arī jūs trīs.

Bet sev paņēma divas zosis.

– Rau, – saka, – arī mēs ar abām zosīm kopā esam trīs. Viss vienlīdzīgi.

Kungs nosmējās un iedeva nabagam vēl naudas un maizes, bet bagāto padzina.