Lai lasot vieglāk būtu uztvert kādu sarunu vai dialogu, tā tiek pierakstīta, izmantojot tiešo runu un piebildi:
- tiešā runa – kādas personas runas vai domu tiešs atkārtojums;
- piebilde – piezīme jeb teikuma daļa, kurā norādīts runātājs.
Piemērs:
"Paskaties debesīs!" saka māte.
Piemērs:
Vika brīnās: "Kāda skaista josta debesīs!"
Vika brīnās:
Vika brīnās:
– Kāda skaista josta debesīs!
Ja piebilde ir teikuma sākumā, aiz tās liekams kols.
Piemērs:
Viņas saka:
Tiešās runas teikumu rakstītā tekstā sāk ar pēdiņām apakšā, un pirmais vārds jāraksta ar lielo burtu.
Piemērs:
Tiešā runas beigās atkarībā no izteikuma mērķa liek
- punktu un pēdiņas;
Piebilde: "Tiešā runa."
Māris saka: "Es šodien mājās būšu vēlu."
- jautājuma zīmi un pēdiņas;
Piebilde: "Tiešā runa?"
Baiba jautā: "Vai pusdienas drīz būs gatavas?"
- izsaukuma zīmi un pēdiņas.
Piebilde: "Tiešā runa!"
Zane iesaucās: "Cik skaists zieds!"
Ja piebilde atrodas teikuma beigās, to raksta ar mazo burtu, bet tiešās runas beigās liek
- komatu, ja tiešā runa ir stāstījuma teikums;
"Tiešā runa," piebilde.
"Man vislabāk garšo zemenes," stāstīja Maija.
- jautājuma zīmi, ja tiešajā runā izteikts jautājums;
"Tiešā runa?" piebilde.
"Vai Māris šodien nāks uz treniņu?" vaicāja Artūrs.
- izsaukuma zīmi, ja tiešā runa ir izsaukuma teikums.
"Tiešā runa!" piebilde.
"Cik garšīgs saldējums!" sajūsminājās Anna.
Ja piebilde atrodas starp tiešās runas vārdiem,
- tā jāraksta ar mazo burtu,
- tā no abām pusēm jāatdala ar komatiem.
- tiešās runas turpinājums jāsāk ar mazo burtu.
"Tiešā runa," piebilde, "tiešās runas turpinājums."
"Lai sasniegtu labus rezultātus," skaidroja sporta skolotājs, "treniņi jāapmeklē katru dienu."