Latviešu valodā ir patskaņi, divskaņi un līdzskaņi.
Patskaņi – skaņas, kuras izrunā, gaisam brīvi plūstot cauri mutes dobumam. Tie ir: a, ā, e (platais un šaurais), ē (platais un šaurais), i, ī, u, ū, o [ō].
Latviešu valodā ir 12 patskaņi, bet 9 patskaņu burti:
- latviešu valodā ar burtu e apzīmē gan plato, gan šauro [e] skaņu;
- latviešu valodā ar burtu ē apzīmē gan plato, gan šauro [ē] skaņu;
- latviešu valodā ar burtu o apzīmē gan īso [o], gan garo [ō] skaņu, kā arī divskani [uo].
Divskaņi – divu nevienādu īsu patskaņu savienojums vienā zilbē: ai, au, ei, ie, eu, o [uo], iu, ui, oi, ou.
Ja blakus runājami divi dažādi īsi patskaņi, bet tie atrodas katrs savā zilbē, divskaņi neveidojas.
Piemērs:
ne-izdoties, tri-umfs
Svarīgi!
Pareizrunā sevišķa uzmanība jāpievērš divskanim o, kuru raksta ar vienu burtu, lai tā vietā neizrunātu patskani o. Reizēm šī izruna izšķir vārda nozīmi.
Piemērs:
Bērzi un kļavas ir koki (divskanis o), bet koki (ar patskani o) ir kuģa pavāri.
Piemērs:
boikots, Eugenija.
Līdzskaņi – skaņas, kuras izrunājot gaisa plūsma mutes dobumā sastop kādus šķēršļus.
Latviešu valodā ir 26 līdzskaņi: b, c, č, d, dz, dž, f, g, ģ, h, j, k, ķ, l, ļ, m, n, ņ, p, r, s, š, t, v, z, ž.
Klasificējot latviešu valodas līdzskaņus pēc mēles un lūpu darbības, tos izrunājot, izšķir mēleņus un lūpeņus.
Līdzskaņus var iedalīt pēc skaņas trokšņa vai toņa daudzuma. Pēc skaņas trokšņa vai toņa daudzuma līdzskaņus iedala troksneņos un skaneņos. Troksneņu izrunā vairāk dzirdams troksnis, skaneņu izrunā – tonis kopā ar troksni.
Troksneņus iedala balsīgajos un nebalsīgajos.
Līdzskaņu iedalījums
| pēc aktīvā runas orgāna |
mēleņi: c, č, dz, dž, g, ģ, h, j, k, ķ, l, ļ, n, ņ, r, s, š, t, z, ž
lūpeņi: b, p, m, v, f
|
| pēc skanīguma |
troksneņi: b, c, č, d, dz, dž, f, g, ģ, h, j, k, ķ, s, š, t, v, z, ž
skaneņi: l, ļ, m, n, ņ, r
|
| pēc balsīguma |
balsīgie: b, d, g, ģ, dz, dž, z, ž, j, v un visi skaneņi
nebalsīgie: p, t, k, ķ, c, č, s, š, f, h
|
Līdzskaņi f un h ir pārņemti no citām valodām, latviešu valodā tos lieto tikai no 19. gs., tāpēc tie ir sastopami tikai svešvārdos.
Piemērs:
feja (no franču val.) – no franču fée, kam pamatā latīņu fatum ‘liktenis’; ārdabiska sieviešu dzimuma būtne, kas spēj darīt brīnumus.
hiacinte (no latīņu val.) – liliju dzimtas ģints ("Hyacinthus"), krāšņumaugs ar smaržīgiem ziediem.
Līdzskaņu dz un dž apzīmēšanai latviešu valodā lieto divus burtus.
Piemērs:
dzimtene, Dzintra, sedz, džungļi, dadži
Latviešu valodā dažu vārdu saknē tiek lietoti dubultoti skaneņi, ko arī raksta ar diviem burtiem: ll, ļļ, mm, nn, ņņ, rr.
Piemērs:
balle, eļļa, mamma, tonna, huņņi, ķerra
Piemērs:
pārraide, pārrunas, appūst, uzzināt, bezzobains
Divi vienādi līdzskaņi var atrasties līdzās salikteņos.
Piemērs:
lappuse, liellaiva, otrreiz, saulessargs
Atsauce:
http://www.liis.lv/latval/fonetika/fon12.htm