Uzruna ir vārds vokatīvā, ar ko tiek uzrunāts cilvēks, dzīvnieks, parādība vai pat priekšmets.
Piemērs:
"Klau, zaķi, ļauj arī man kaut reizīti uzspēlēt cītaru!" tīģeris lūdzās.
zaķi - uzruna
Vokatīvam nav jautājuma, un arī uzrunai nav jautājuma, tāpēc uzruna nevar būt par teikuma locekli, jo visi teikuma locekļi atbild uz kādu jautājumu.
Piemērs:
tu - teikuma priekšmets (kas?)
nemānies - izteicējs (ko dari?)
zaķi - uzruna (nav jautājuma)
Svarīgi!
Personu vietniekvārdi tu un jūs nav uzruna.
Uzruna runā tiek atdalīta ar pauzi, rakstos - ar komatu.
Komatu skaits un atrašanās vieta ir saistīta ar uzrunas atrašanās vietu teikumā:
- Ja uzruna atrodas teikuma sākumā, komats liekams aiz tās.
Dēliņ, kāpēc tik bēdīgs? - Ja uzruna atrodas teikuma vidū, komats liekam gan pirms uzrunas, gan aiz tās.
Atlaid mani, puisīt, upē! - Ja uzruna atrodas teikuma beigās, komats liekams pirms tās.
Paldies par palīdzību, zivtiņ!
Tā kā uzruna ir vēršanās pie kāda, tad šādos teikumos teikuma beigu pieturzīme bieži būs izsaukuma vai jautājuma zīme.
Piemērs:
Ko jūs, tēvocīt, taisāt?
Piedod man, māmiņ!
Ja uzrunu paskaidro citi teikuma locekļi, tad izveidojas uzrunas grupa.
Piemērs:
Varenais ērgli, tu esi debesu karalis!
varenais ērgli - uzrunas grupa
Arī uzrunas grupa ar komatiem jāatdala no pārējās teikuma daļas.
/Pēc vjetnamiešu pasakām/