1. Diag. darbs. Detalizētas informācijas atrašana tekstā (2014)

    Aleksam un Bastijam ir māsīca, kas kā uzburta uz brīvprātīgo darbu. Tas ir tāds darbs, kur tu strādā, bet par to nemaksā. Brīvprātīgais darbs šķiet viena vienīga izklaide, par ko beigās visi tevi ļoti slavē un ir ar mieru ja ne nopirkt riteni, tad vismaz izmaksāt kasti lielo saldējumu.
    Lai sāktu strādāt par brīvprātīgo, vajag tik palūkoties apkārt, kāds uzlabojums nepieciešams, un ķerties pie darba.
    Pēc pusdienām satikāmies pagalmā pie dārziem pārrunāt dienas plānus. Alekss uzskatīja, ka mums jāpārdomā brīvprātīgo darbs, citādi visi labie nodomi būšot vējā. Tā viņš teica tāpēc, ka dažas no mūsu brīvprātīgā darba iecerēm ļoti nepatika citiem iedzīvotājiem.
– Galu galā jāpierāda citiem, ka mēs veicam darbu sabiedrības labā! Ja mums izdosies radīt kaut ko skaistu, citi priecāsies, – visus iedvesmot centās Alekss.
– Aleks, – Bastijs sacīja. – Tu runā kā tētis.
– Vismaz ne kā vecmāmiņa, – Alekss atcirta. – Paklausieties, kā būtu, ja mēs kaut ko apgleznotu?
– Vai šalles? – Anetei radās doma.
– Mājas sienu? – ieteica Janka.
– Asfaltu? – arī es iesaistījos.
– Nemuļķojies, Kristap! Apgleznosim akmeņus. Mākslas skolā mācīja, – Alekss izteica savu priekšlikumu.
– Un tieši kurus akmeņus? – bijām ļoti ieinteresēti.
    Mēs palūkojāmies apkārt. Akmeņu ienaidnieki bija aizvākuši no tuvākās apkaimes visus akmeņus, jo neviens no šiem derīgajiem izrakteņiem nebija redzams.
– Akmeņus mēs dabūtu no Sašonkuļa, – Janka ierosināja. Viņa apbūves gabals bija netālu no Jankas dārza. – Es redzēju, ka viņš sakrāvis veselu kaudzi sava būvlaukuma stūrī.
– Vai domā, ka viņš gribētu, lai mēs viņa jaunbūvi izrotātu ar apgleznotiem akmeņiem?
– Nē, – Alekss iejaucās. – Mēs akmeņus atvestu un noliktu kaut kur citur. Piemēram, apkārt autostāvvietas laukumam. Tad ļaudis no rīta un vakarā varēs uz tiem lūkoties.
– Paskaidrošu. Tā kā mēs dzīvojam rajonā, kas atrodas tuvu šosejai, tad mūsu autostāvvieta ir asfaltēts laukums bez žoga. Akmeņi ap to tiešām uzlabotu izskatu. Turklāt apgleznoti akmeņi!
    Lai tā būtu! Anete aizgāja pēc otām, Alekss – pēc krāsām, bet mēs trijatā devāmies pie Sašonkuļa. Janka stūma ķerru, Bastijam bija uzdevums ķerrā iekraut akmeņus, bet es runāšu ar Sašonkuli un lūgšu akmeņus.
    Protams, turpceļā ķerru izmantojām daudz labākiem mērķiem un visi tajā pavizinājāmies. Kad katrs no mums vismaz reizi bija kļuvis par pasažieri, klāt bija apbūves gabals.
    Lai nu kā man veicās sarunā, Sašonkulis akmeņus mums iedeva. Piekrāvām ķerru tik pilnu, ka es un Janka tikko varējām pastumt (Bastijam ļāvām atpūsties, jo viņš bija noguris, kraujot akmeņus), un devāmies autostāvvietas laukuma virzienā.
    Anete un Alekss mūs jau gaidīja ar krāsām un otām.
    Turpmākais izrādījās ļoti vienkārši. Kārtīgi izstrīdējušies par to, vai akmeņus kārtot no lielākā līdz mazākajam vai otrādi, novietojām tos vienā malā un ķērāmies pie gleznošanas. Vai zīmēšanas. Kāds nu kuram bija talants.
    Pamazām uz akmeņiem rindojās dinozauri, saules, jūras viļņi, futbolbumba, volejbola bumba (tas bija nošpikots!), puķes, koki, suņi, kaķi.
    Godīgi sakot, vizuālās mākslas skolotāja tos neatzītu par izciliem darbiem (ja nu vienīgi Aleksa veikumu), tomēr skolotājai nebija automašīnas, tāpēc viņa mūsu veikumu neredzēs.
    Šo darbiņu mums izdevās paveikt bez starpgadījumiem, tomēr vakarā…
    Kad mēs bijām paēduši vēlas vakariņas, beidzot no semināra atgriezās tēvs. Viņš bija ļoti dusmīgs, jo bija uzbraucis vienam gar stāvvietu novietotam akmenim un noskrāpējis mašīnu.
(Pēc Dainas Ozoliņas)