3. Publiskā runa Senajā Grieķijā

 

V gadsimtā pirms mūsu ēras par mākslas paveidu kļuva vārda māksla jeb retorika. Šajā laikā rakstnieki pēc līguma, pasūtījuma sāka sacerēt runas oratoriem. Publiska pilsoņu uzstāšanās demokrātiskajās polisās* simtiem un tūkstošiem cilvēku lielas publikas priekšā bija valsts aparāta funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa.

 

Plaisu starp nelielo cilvēku skaitu, kas no dabas bija apveltīts ar runas dāvanām, un sabiedrības vajadzību pēc personām, kas māk uzstāties tautas priekšā, klasiskajā Grieķijā pārvarēja divējādi: apmācot pilsoņus oratora mākslā un sacerot runas klientiem, kas nopirkto runu iemācījās no savas galvas un savā vārdā to norunāja. Abos gadījumos oratora uzstāšanās pārvērtās darbā, kas bija pakļauts noteiktām normām un likumiem: lai mācītu daiļrunību un rakstītu pēc pasūtījuma, pirmām kārtām bija jāzina noteikumi, no kuriem atkarīgi oratora panākumi, kā arī paņēmieni, kas padara runu pārliecinošu. Jau V gadsimta pirms mūsu ēras vidū retorikas sfērā tika izstrādātas rakstiskas instrukcijas.

 

Antīkās pasaules cilvēkam māka pārvaldīt vārdu bija neatņemama politiskās un pilsoniskās dzīves sastāvdaļa, svarīga tās publiskuma izpausmes forma. Daiļrunība mainījās līdz ar visu grieķu kultūru. Īpašu uzmanību mutvārdu mākslai kopš V gadsimta pirms mūsu ēras pievērsa sofisti**, kas, paši būdami atzīstami meistari, apmācīja šajā mākslā arī citus. Viņi nodibināja skolas, kurās par samaksu ikviens varēja apgūt runas uzbūves pamatlikumus, atbilstīgas šo runu teikšanas manieres, prasmi efektīgi izkārtot materiālu. Visi politiskie līderi Atēnās, arī Perikls, bija spoži oratori.

 

Bija trīs runu pamattipi: politiskās, svinīgās un tiesas runas. Par oratora mākslas augstāko sasniegumu atzina politiskās runas, no kurām par svarīgākajām uzskatīja apspriežu runas, tas ir, tās, kuras bija veltītas konkrētu jautājumu apspriešanai, kuru rezultātā bija jāpieņem noteikti lēmumi. Oratori paši izvirzīja jautājumus diskusijai, jo uzskatīja, ka politisko runu uzdevums – pilsētas labklājības celšana, kurai par godu viņi veltī savas runas dāvanas.

 

Izcils orators bija Īsokrats (436-338), kuram piedēvē ap 60 runu (līdz mūsu dienām nonākusi viena trešdaļa). Viņa oratora darbība bija visai īpatnēja: viņš nekad publiski neuzstājās, bet vienīgi rakstīja savas runas (Īsokrats domāja, ka viņam nav īpašību, kas varētu patikt klausītājiem).

 

Īsokrats vadīja oratoru skolu, kur mācījās daudzas slavenības. Viņa sacerētās runas literārajā ziņā šaubas neizraisīja, to muzikalitāti uzskatīja par ideālu. Īsokratu centās atdarināt visi vēlākie antīkās pasaules oratori.

 

Arī Dēmostens (384-322) ieguvis oratora slavu. Savas oratora dāvanas viņš attīstīja jau jaunībā, tiesādamies ar aizbildņiem par mantojumu. Daudz pūļu viņš veltīja cīņai ar saviem fiziskajiem trūkumiem, kas traucēja viņam uzstāties no tribīnes. Dēmostens aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, taču īpaši populārs kļuva tad, kad kādā runā vērsās pret Maķedonijas valdnieku Filipu, pats kļūdams par simbolu cīņā par demokrātiju. Savas runas viņš izstrādāja ļoti rūpīgi, un viņa stilu vērtēja augstu.

 

Tiesu sfērā panākumus guva Līsijs (459-380), kura 233 runām (panākumi neesot bijuši tikai divām) raksturīga tēlainība, laba likumu zināšana, perfekta runas uzbūve, un Īsajs (420-350) – vienīgais no pazīstamajiem atēniešu oratoriem, kas vairījās no politiskās darbības un deva priekšroku mantojuma un citu juridisku jautājumu risināšanai (par viņu runāja kā par krāpnieku ar veiklu mēli).

 

Hellēnisma*** periodā līdz ar politiskās dzīves pagrimumu grieķu pilsētās priekšplānā izvirzījās svinīgās runas, kas izmainīja daiļrunības estētisko ideālu. Politiskās runas tiecās klausītājus pārliecināt, svinīgās – tiem iepatikties.