5. Latviešu valoda. Dialekti

Katrai valodai ir dažādi paveidi.

Literārā valoda parasti rodas uz kāda viena valodas dialekta pamata.

Latviešu literārā valoda ir radusies uz vidus dialekta pamata, tās fonētika un gramatika vislīdzīgākā ir Jelgavas apkaimes izloksnēm, savukārt leksika lielākā daļā saskan ar Latvijas vidienes izloksnēm, vienlaicīgi tajā sastopamas arī citu izlokšņu leksēmas (vārdi).

 

Izloksnes rašanās ļoti bieži tiek skaidrotas ar ģeogrāfiskiem apstākļiem.
Kalnu novados, kur ir apgrūtināta satiksme ar apkārtējo pasauli, pat it kā ļoti tuvos ciematos var runāt samērā atšķirīgās izloksnēs. Tā kā valodām ir bijusi minimāla ārpasaules ietekme, tad katra attīstījusies citādā ceļā.
Tā tikai šķiet, ka valodas ir nemainīgas. Jaunu vārdu rašanos nosaka, piemēram, jaunu sadzīves priekšmetu izgudrošana, jaunas morfoloģiskās formas var parādīties citu valodu ietekmē utt.
Izloksnes mēdz rasties arī ekonomiski un politiski nošķirtās ļaužu kopās, turklāt šī nošķirtība var būt brīvprātīga, gan apstākļu noteikta.

 

Latviešu valodas izlokšņu rašanās lielākoties skaidrojama ar ekonomiskajiem un politiskajiem iemesliem – dzimtbūšanas apstākļi noteica, ka vienas muižas, vienas apkaimes cilvēki tika izolēti pat no samērā tuviem kaimiņciemiem.
Protams, reizēm par izlokšņu robežšķirtnēm kalpoja arī mežu masīvi, upes, purvāji u.tml.

 

Latviešu valodā ir vairāk nekā 500 izlokšņu, kas pēc to kopīgajām pazīmēm sagrupētas trijos dialektos:

 

 

 

 

 

 

3) Augšzemnieku dialekts