1. Sengrieķu mitoloģija un reliģija

Mīti - fantastiski vēstījumi par dieviem un varoņiem. Mītu fantastiskajos tēlos iemiesoti grieķu centieni izprast dabas parādības un savu vēsturi.

Tāpat kā lielākā daļa seno civilizāciju pārstāvju, arī grieķi ticēja, ka pasauli pārvalda dievi.

 

 

Olimpa kalna galotni bieži ietina balti, kustīgi mākoņi, tāpēc grieķiem šķita, ka tur kāds staigā, dejo, sarunājas un priecājas. Tā, iespējams, radās priekšstats, ka dievi dzīvo Olimpa kalnā, - dievi pulcējas kopējās sanāksmēs, kas pēc lemjamo jautājumu atrisināšanas pārvēršas līksmās dzīrēs.

 

Dievu pavēlnieks Zevs savu virsvaru izmanto tikai tad, ja kāds grauj iedibināto kārtību un neievēro likumus.

 

Viņš bija gan dievu, gan cilvēku valdnieks. Zevam bija daudz bērnu, kuru mātes bija gan dievietes, gan mirstīgās sievietes.

 

Senajā Grieķijā daudzas ievērojamas un ietekmīgas ģimenes uzskatīja sevi par Zeva pēcnācējiem. Gandrīz visi valdnieki ticēja, ka ir Zeva bērni. Arī slavenais Maķedonijas Aleksandrs domāja, ka viņa tēvs ir Zevs.

 

Galvenās lēmēju tiesības Olimpā ir divpadsmit dieviem, bet nozīmīgi ir vēl vairāki dievi, tāpēc arī tos uzskatīja par Olimpa dieviem. Mīti vēsta, ka atšķirībā no cilvēkiem, dievi ir nemirstīgi. Grieķu dievu pasaule ir plaša, un arī tai ir sava vēsture. Pēc Zeva uzvaras pār tēvu - Kronu, Zeva brāļi lozēja, kuru pasaules daļu katrs pārvaldīs:

Maskās pārģērbušies cilvēki tēloja Dionīsa svītu - meža garus satīrus, faunus, nimfas un driādas. Šie svētki bija grieķu teātra pirmsākumi.

Antīkā skulptūra tika atrasta, sadauzīta tūkstošiem gabalos, to salika kopā, bet galvu un rokas neizdevās atjaunot.

 

Grieķu mitoloģijas tēli darbojās arī uz zemes. Nāves dievu Tanatu sagūstīja gudrinieks un viltnieks Sīzifs, izlielījies, ka viņš spēj apmānīt pat dievus. Tā Sīzifs ar viltu panāca savu atbrīvošanu no pazemes valstības. Tomēr viņam bija tur jāatgriežas. Par krāpniecību Zevs viņam piesprieda mūžīgu sodu – velt kalnā lielu akmeni, kas katru reizi, sasniedzot kalna virsotni, noripoja lejā un darbs bija jāsāk no jauna. Sižets radījis izteikumu "Sīzifa darbs", tas nozīmē darbu, kurš atkal un atkal smagi jādara no jauna.

 

Centrā - Zevs, blakus Zevam ar vairogu rokā - Atēna.

 

Sengrieķu mitoloģija atklāj ne tikai dievu, bet arī cilvēku pasauli - tikumus, paražas, ļauno un labo, visu cilvēcīgo un dievišķo.

Grieķi savus dievus godināja tempļos, pie altāriem, svētbirzīs, avotos un upēs. Kulta ceremonijas grieķiem bija saistītas gan ar sabiedrisko, gan ar privāto dzīvi. Godinot dievus - polisu patronus, uz altāriem tempļu priekšā upurēja dzīvniekus un lūdza dievus.

Līdz ar sabiedriskajām reliģiskajām ceremonijām dažādas kulta ceremonijas notika arī katrā ģimenē, lielākoties pie mājas pavarda, kas noderēja par altāri. Ar ceremonijām atzīmēja bērna piedzimšanu, kāzas un bēres. Liela nozīme katrā ģimenē bija mirušo senču kultam.

 

 

Grieķi bieži vērsās pie dieviem, lai uzzinātu viņu gribu. Pareģošana bija neatņemama grieķu dzīves sastāvdaļa.

Slavenākais bija Apollona templis – orākuls Delfos Parnāsa kalna pakājē. Tempļa vidū kā ovāls milzenis gulēja liels, balts akmens, – grieķi uzskatīja, ka tas ir zemes centrs jeb „zemes naba”. Viņi domāja, ka zeme ir plakans disks, kura centrā ir Delfi, un ka tur dievi atbild uz cilvēku jautājumiem un pareģo nākotni. Delfu orākula Apollona templī pareģojumu izteica priesteriene jeb pītija. Grieķi ticēja, ka ar viņas muti runā dievi. Bieži vien pītijas pareģojumi bija izvairīgi un miglaini, tos varēja saprast dažādi. Tomēr grieķi augstu vērtēja orākulā dzirdēto. 6. – 3. gs. p.m.ē. ikreiz, kad vajadzēja uzsākt kādu svarīgu darbu vai pieņemt lēmumu, viņi vērsās pie orākula.