2. Romas republika

 

Attēlā: Romas dižciltīgie - patricieši, kurus apkalpo vergi. Attēlojums romiešu freskā

 

Romas aristokrātisko dzimtu pēctečiem bija noteicošā loma valsts pārvaldē līdz 3. gs. p.m.ē. Viņiem piederēja lieli zemes īpašumi.

Patriciešu dzimtu vecākie bija senatori un bieži ieņēma augstākos amatus Romā.

 

Attēlā: Romas vienkāršie iedzīvotāji - plebeji. Attēlojums romiešu freskā

 

Plebeji – Romas vienkāršie iedzīvotāji (latīņu val. plebs – vienkāršā tauta) bija iedzīvotāju lielākā grupa. Pilsētā viņi nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Laukos tie bija zemnieki

– nelielu zemes gabalu īpašnieki.

Tā kā arī plebeji bija Romas pilsoņi, viņi piedalījās tautas sapulcē un kopš 3. gs. p.m.ē. varēja arī ieņemt valsts amatus.

Vairums plebeju nebija turīgi un kalpoja armijā kā smagi bruņoti kājnieki.

 

Attēlā: Romā bija arī vergi, kas veica visdažādākos darbus. Attēlojums romiešu freskā

 

Vergi bija vai nu karagūstekņi, vai arī nonākuši verdzībā parādu dēļ. Viņus uzskatīja par īpašnieka mantu. 3. gs. p.m.ē. gandrīz katrs ceturtais Romas iedzīvotājs bija vergs.

Daļa trūcīgo brīvo romiešu jeb klientu atradās turīgo līdzpilsoņu jeb patronu īpašā aizsardzībā. Patrons rūpējās, lai klientam būtu pārtika, savukārt klients pildīja patrona rīkojumus un tautas sapulcē balsoja tā, kā bija izdevīgi patronam.

Izpēti shēmu zemāk - kā darbojās Romas republikas pārvalde!

 

 

Tautas sapulcē:

• ievēlēja amatpersonas,
• pieteica karu un slēdza mieru,
• balsoja par likumiem.

Pēc valdnieka padzīšanas pieauga Senāta nozīme.

 

Sākumā Senāts bija vecāko padome. Republikas laikā vairāki simti senatoru pārzināja naudas lietas, ārpolitiku, iekaroto zemju pārvaldi un pārvadīja amatpersonu ievēlēšanu.

Senators palika amatā uz mūžu.

Romas republikā pilsoņi varēja ieņemt arī citus valsts amatus.

Plebeju interešu aizstāvībai tika ievēlētas speciālas amatpersonas – tautas tribūni, kuru pienākums bija aizstāvēt plebejus pret amatvīru un Senāta netaisnībām. Tautas tribūnu durvīm bija jābūt atvērtām dienu un nakti. Ja amatvīru vai Senāta lēmums kaitēja tautai, tautas tribūniem bija tiesības pateikt „veto!” un lēmums vairs nebija spēkā.

 

Bija arī citas amatpersonas, kuras gādāja par kārtību un mieru pilsētā, pārzināja valsts kasi un pat pārraudzīja pilsoņu privāto dzīvi. Amatpersonas Romā dēvēja par maģistrātiem.

 

Ap 450. g. p.m.ē. tika pierakstīti un apkopoti Romas likumi. Lai tie tiktu labāk formulēti, romieši izveidoja komisiju desmit vīru sastāvā un aizsūtīja to uz Grieķiju iepazīties ar grieķu likumiem. Savus likumus romieši iegravēja uz 12 vara plāksnēm, kuras novietoja Romas forumā, tāpēc tie pazīstami ar nosaukumu Divpadsmit plākšņu likumi jeb Divpadsmit tabulu likumi. (Vēsturē tiek lietoti abi nosaukumi.)

390. g. p.m.ē. gallu uzbrukuma laikā vara plāksnes tika iznīcinātas. Likumu tekstu atjaunoja pēc fragmentiem un vēlāku autoru ziņām. Divpadsmit plākšņu likumos bija uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi un par tiem paredzētie sodi.

 

 

Piemēram, ja apsūdzētais bija dedzinājis celtnes vai pie mājas saliktas labības stirpas, turklāt darījis to ar iepriekšēju nodomu, vainīgais bija jāsaslēdz važās un jāper ar pātagu līdz nāvei. Brīvos cilvēkus, kas pieķerti zādzībā, pēc miesas soda izciešanas bija paredzēts izdot cietušajam, bet vergus – pērt ar pātagu un nomest no klints. Nepilngadīgie bija vai nu jāpakļauj miesas sodam, vai no viņiem jāpiedzen zaudējumu atlīdzība. Par tādu dziesmu sacerēšanu vai dziedāšanu, kas apkauno vai apmelo citu personu, bija paredzēts nāvessods.

Bet romiešu likumos bija arī noteikts, ka apsūdzētā vaina tiesā ir jāpierāda apsūdzības uzturētājam, nevis apsūdzētajam jāpierāda savs nevainīgums. Šī nostādne joprojām ir spēkā mūsdienu jurisprudencē.

 

 

Romā darbojošos amatpersonu iespējas ieņemt amatus, amata pilnvaru laiks bija ierobežoti:

Romieši gan neuzticējās jauniem politiķiem, - viņi uzskatīja, ka tikai brieduma gados cilvēks sāk pieņemt pārdomātus, prātīgus lēmumus, ko sekmē uzkrātās zināšanas un pieredze.