4. Vergi Romā

Vergus iegādājās tirgū. Pēc daudzajiem kariem vergu tirgos ieplūda liels skaits karagūstekņu.

 

 

Vergu tirgos varēja nopirkt dažādu profesiju cilvēkus. Vergus piegādāja arī jūras laupītāji.

Cena bija atkarīga no verga vecuma, veselības un izglītības. Lielākā daļa vergu maksāja 300 – 500 denāriju, bet izglītotie vergi bija dārgāki – līdz 1500 denāriju.

Vergi bija sava kunga īpašums – viņa manta. Vergu dzīves apstākļi atšķīrās. To noteica gan tas, kādu darbu vergs darīja, gan kunga raksturs. Īpašnieks varēja vergus tirgot, pārdot, dāvināt, sodīt vai pat palaist brīvībā. Tas notika, ja vergs izdarīja kādus īpašus pakalpojumus savam kungam, ja ar ieročiem rokās cīnījās pret Romas pretiniekiem.

Vergus nogalināt bija aizliegts. Vergs tomēr bija vērtība, un lai tas, kā jebkura lieta, kalpotu pēc iespējas ilgāk un labāk, par vergiem rūpējās, lai tie būtu veseli un stipri.

 

Šādās šahtās strādāja vergi, kuri bija nodarbināti smagākajā un bīstamākajā darbā – kalnrūpniecībā.

 

Akmeņlauztuvju un raktuvju vergiem klājās vissmagāk. Nereti viņi palika pazemē gan dienu, gan nakti. Daudzi mira no smaga darba, indīgām gāzēm vai zaudēja dzīvību zem nogruvumiem. 

Smagi bija jāstrādā lauksaimniecībā nodarbinātajiem, kuru darba diena tīrumā ilga no saules lēkta līdz rietam. Tomēr neviens vergs nebija pasargāts no saimnieka vai saimnieces dusmām. Par pārkāpumiem vergus varēja sodīt – nopērt, nedot ēst, nosūtīt uz raktuvēm vai gladiatoru skolu.

Tikai verga saimnieka ziņā bija – ārstēt vai neārstēt slimu vergu. Smagi slimos vergus drīkstēja aizvest uz Tiberīnas jeb Eskulapa salu Tibras upē un atstāt.

 

 

No pilsētas izolētā sala Tibras upē bija piemērota vieta slimnīcai, kurā ārstējās cilvēki no lipīgām slimībām; salā tika uzcelts templis dziedniecības aizgādnim - dievam Eskulapam jeb Asklēpijam.

Kad aizvien vairāk vergu īpašnieku šādi atbrīvojās no smagi slimajiem vergiem, imperators Klaudijs izdeva likumu, saskaņā ar kuru salā pamestie vergi, kuriem izdevās izveseļoties, kļuva brīvi, bet saimnieki – zaudēja īpašuma tiesības uz tiem.

 

 

Verdzība Senajā Romā sasniedza visplašākos apjomus visā seno laiku vēsturē. Romā ieplūda ļoti atšķirīgas vergu masas:

Vergi strādāja lauksaimniecībā, raktuvēs, par kalpotājiem mājās, mācīja bērnus, ārstēja romiešus un kļuva par gladiatoriem. 

 

Apmēram 70 gladiatoriem izdevās izbēgt no gladiatoru skolas Kapujā Kampānijā. Viņi devās uz Vezuva kalnu un no turienes uzbruka apkaimes saimniecībām.

 

Attēlā: Mācības gladiatoru skolā. Mūsdienu rekonstrukcija

 

Nelielā romiešu vienība, kuru nosūtīja apspiest vergu sacelšanos, cieta sakāvi, bet vergu rokās nonāca ieroči. Pēc tam Spartaka vadītie vergi vēl divas reizes pieveica Romas leģionārus.

Vergu uzvaras arī citus vergus iedvesmoja pievienoties dumpiniekiem. Par to, cik Spartakam bija karotāju, ir dažādi viedokļi. Daži laikabiedri rakstīja, ka viņam izdevies savākt pat 120 000 cilvēku lielu karaspēku.

Saprotot, ka ar Romas armiju būs grūti karot, Spartaks izlēma daļu vergu aizvest pāri Alpiem. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ viņš mainīja plānu un pagriezās uz dienvidiem, cerot pārcelties uz Sicīliju. Šis plāns nepiepildījās, jo pirāti piekrāpa sacelšanās dalībniekus un kuģi norunātajā vietā neieradās. Bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk nāksies cīnīties ar Romas armiju.

 

 

Spartaks sāka apmācīt karaspēku. Savukārt Senāts no dažādām Romas vietām atsauca kaujās rūdītos leģionus, lai dotu pretsparu vergiem.

Izšķirošā kauja notika Apūlijā 71. g. p.m.ē. pavasarī. Daudzi tūkstoši vergu, tostarp arī pats Spartaks, krita. Apmēram 6000 gūstā saņemto vergu, ik pa 300 metriem gar ceļu no Kapujas līdz Romai, piesita krustā. Tā romieši izrādīja savu pārākumu un cerēja iedvest bailes ikvienam, kurš pretotos Romas varai.