6. Dzīvesvietu veidi

Latvijā piļu un pilskalnu būvniecības sākums attiecināms uz bronzas laikmetu (1500.-500. g. p.m.ē.).

Senajā un agrajā dzelzs laikmetā (500. p.m.ē. - 5. gs.) sāka veidoties nenocietinātas dzīvesvietas - lauka apmetnes.

Ar dzelzs darbarīku aizvien efektīvāku pielietošanu sāka veidoties ekonomiskā nevienlīdzība, un radās nepieciešamība sargāt uzkrājumus - ar 5. gs. atsākās pilskalnu apdzīvotība, atjaunoja arī agrāk apdzīvotos pilskalnus, veidojās apmetnes pie tiem - senpilsētas un jauna veida nocietinātas dzīvesvietas - ezerpilis.

 

Kā izejmateriāls ēku un aizsargkonstrukciju būvniecībā tika izmantots koks.

Pilskalni atradās grūti pieejamās vietās, kur tos aizsargāja dabiskie šķēršļi. Lai tos vēl labāk nocietinātu, tika celtas aizsargsienas un uzbērti vaļņi.

 

 

Pieaugot cilvēku skaitam, pilskalnos visiem nepietika vietas, tāpēc apmetnes pamazām veidojās pilskalnu pakājē. Briesmu gadījumā arī tuvējās apkārtnes ļaudis rada patvērumu pilskalnā un piedalījās tā aizsardzībā.

Pie pilskalniem atradās arī kulta vietas (svētie kalni, meži utml.), ostas (ja pilskalns bija upes tuvumā), kapulauki - veidojās lieli kompleksi.

Pilskalnu kopā ar tā pakājē izvietoto apmetni sauc par senpilsētu, daudzas no senpilsētām bija nozīmīgi novadu centri.
Pilskalnā atradās dzīvojamās un saimniecības ēkas.  

 

 

Pilskalnos bija attīstīta amatniecība, tirdzniecība, te koncentrējās arī politiskā, administratīvā vara.

Ziemas bija aukstas, tāpēc ēkās bija pavardi. Tā kā tiem nebija skursteņu, dūmi ieplūda telpās. Tos varēja izlaist pa lūku jumta čukurā. Šādas telpas sauca par dūmistabām.

 

Tā kā ēkas bija tumšas un šauras, tajās nebija sevišķi ērti dzīvot.

Pilskalnos arī bija grūti ierīkot akas un nodrošināties ar svaigu dzeramo ūdeni.

 

Labi aizsargātas bija arī uz koka klāstiem ezeru salās vai sēkļos celtās nocietinātās apmetnes -ezerpilis. Tām piekļūt varēja laivās vai pa koka laipām, kuras briesmu gadījumā bija viegli novācamas.

Latvijā ir zināmas desmit ezerpilis, kas atrastas Vidzemes ezeros.

Visvairāk pētīta ir Āraišu ezerpils netālu no Cēsīm.

 

 

Āraišu ezerpili apdzīvojuši latgaļi. Vienlaicīgi tajā varēja dzīvot 70 - 100 cilvēku. Pils gājusi bojā ienaidnieku uzbrukuma rezultātā.

 

Attēlā: Āraišu ezerpils ēkas ir nelielas: mazākās - ap 12 kvadrātmetriem, lielākās - līdz 30 kvadrātmetriem.

 

Āraišu ezerpils iedzīvotāju galvenās nodarbes bija zemkopība un lopkopība, arī amatniecība un tirdzniecība. Nozīmīgu vietu viņu dzīvē ieņēma pieejamo dabas resursu izmantošana – medības, zveja un meža dravniecība.

Lauki un nelieli dārzi atradās turpat blakus ezerpilij 9 ha lielajā ezera pussalā. Pussalu aptverošais ezera ūdens un piekrastes slīkšņas pasargāja laukus un salinieku mājlopus no meža zvēru uzbrukumiem.

Salas iedzīvotāji kultivējuši arī eļļas augus un dārzeņus, no pākšaugiem – zirņus un pupas, bet no dārzeņiem – rāceņus. No šķiedraugiem audzēti lini.

 

Attēlā: Āraišu ezerpils iedzīvotāji audzēja ne tikai sen zināmo labību - kviešus, miežus, auzas, bet arī rudzus, kuri Latvijas teritorijā tolaik tikko sāka ieviesties.

 

Kopš seniem laikiem saglabājušies nostāsti par ezeros nogrimušām pilīm, un 20. gadsimta arheologu konstatētās ezerpilis apliecinājušas, ka šajos stāstos ir zināma patiesība.  

 

Tāpat daudz teiku un nostāstu ir par pilskalniem. To senās atrašanās vietas bieži var redzēt dabā - tie ir kalni ar nostāvinātām nogāzēm, aizaugušiem aizsarggrāvjiem, - tajos jaušama cilvēku darbības ietekme. Daudzus gadsimtus pilskalni glabāja liecības par cilvēku dzīvi tālā pagātnē, un tikai ar arheoloģijas attīstību tos varēja zinātniski izpētīt.

 

Mūsdienās Latvijā zināmi aptuveni 500 pilskalni. Tie iekļauti Valsts aizsargājamo objektu sarakstā. Tas nozīmē, ka tajos nedrīkst patvaļīgi veikt izrakumus, nedrīkst tos apstrādāt un bojāt.