3. Ko cilvēki prata senatnē

Vairāki gadu tūkstoši šķir mūs no tiem cilvēkiem, kuri akmens un bronzas laikmetā dzīvoja Latvijā. Mācoties par šo laiku, droši vien, daudzi nodomā: „Cik grūti bija dzīvot!” Taču arī toreiz ļaudis priecājās, bēdājās, strīdējās un draudzējās.

Ne tikai strādāt, bet arī izdzīvot vienam senatnē bija gandrīz neiespējami, tāpēc bija jāmācās un jāspēj sadzīvot ar citiem.

 

 

Bērni uzkrāja zināšanas, klausoties vecāku stāstītajā un piedaloties darbos.
Mūsdienu vēstures pētnieki ir noskaidrojuši paņēmienus, kas senatnē ļāva izgatavot visai sarežģītus priekšmetus, ja ņem vērā, ka tolaik nebija mūsdienu tehnikas un iespēju.

 

 

Bronzas laikmetā tīģeļus gatavoja no vietējiem māliem, to ugunsizturība bija 1130 - 1460 grādi, bet bronzas kušanas temperatūra ir 970 - 1020 grādi. Tīģeļa ugunsizturības rezerve nebija liela, tie izdega, deformējās. Kausēšana prasīja meistarību - panākt un uzturēt atbilstošu temperatūru pietiekoši ilgu laiku, citādi neizkusa visa bronza vai tā varēja izlīt, ja uzkarsēja par daudz, - neizturēja tīģelis. To apliecināja arī eksperiments.

Parastā malka degot nedod tik augstu temperatūru, tāpēc bija nepieciešamas arī plēšas gaisa pievadīšanai. Priekšmetu izliešanai gatavoja veidnes.

Atlietos priekšmetus vajadzēja arī apstrādāt - likvidēt lējuma šuves, slīpēt nelīdzenumus. 

 

1. Kārts ar atsvaru un staklis. 2. Pamats 3. Loks 4. Spararats 5. Akmens cirvis

 

Kātcauruma urbšana akmens cirvjiem notikusi ar lokurbi, kurā koka stienim uzlikts cauruļkaula uzgalis. Eksperimenti pierāda, ka, strādājot ar lokurbi, kātcaurumu 4 cm diametrā un 1 cm dziļumā varēja ieurbt 10 stundās. Viena cirvja izgatavošanai bija nepieciešamas aptuveni 120 darba stundas.

 

 

Darbarīkus izgatavoja arī no kaula, raga. Kaula rīku gatavošanai mezolītā galvenokārt izmantoti aļņa kauli, retāk – brieža, zirga, bebra un lāča kauli. Galvenokārt izmantoja dzīvnieku garos kaulus, ribas, lāpstiņas un ragus.

Arī to izgatavošanai bija nepieciešamas prasmes un materiāla īpatnību pārzināšana.

Ar krama griezni garo kaulu sadalīja sloksnēs. No tām ar griešanas, kasīšanas, noasināšanas paņēmieniem gatavoja šķēpu un bultu galus, harpūnas, nažus, dunčus, makšķerāķus, īlenus un pat divdaļīgus raga cirvjus, kuri sastāvēja no raga galvas un koka kāta.

 

Kaula un raga apstrādes māka bija izkopta jau akmens laikmetā. Bronzas laikmetā šīs prasmes nemazinājās, bet priekšmeti bija kļuvuši vienkāršāki, - vairāk domāts par to atbilstību lietošanai nevis izrotāšanu.

Krama bultu un šķēpu gali, kurus iestiprināja koka kātā, bija pietiekoši efektīvi ieroči medībās. Krama apstrāde arī prasīja iemaņas - lai ar precīziem sitieniem no krama gabala nošķeltu, apstrādātu vajadzīgās formas priekšmetu.