Cilvēku ticība augstākiem spēkiem ir bijusi kopš pašas cilvēces rašanās. Akmens laikmetā apbedīšanas tradīcijas, zīmējumi un amuleti norāda uz to, kā ticība pārdabiskajiem spēkiem palīdzēja cilvēkiem pārdzīvot tuvinieku aiziešanu aizsaulē, skaidrot dabas parādības vai cerēt uz veiksmīgām medībām.
Senajām civilizācijām jau bija attīstīti reliģiskie priekšstati un reliģiskā sistēma, kas palīdzēja organizēt sabiedrības dzīvi, valsts iekārtu, noteica uzvedības normas, skaidroja ikdienas dzīves tradīcijas.
Kas ir reliģija?
Reliģija — uzskatu un ticības kopums, kas tiek attiecināts uz kaut ko pārdabisku, svētu, dievišķu. Tā ietver arī morāli, paražas, rituālus un organizācijas, kas saistītas ar šo reliģiju.
Svarīgi!
Izdala divas reliģiju formas — daudzdievību jeb politeismu un ticību vienam dievam — monoteismu.
Daudzdievība (politeisms) ir senāka un vienkāršāka reliģijas forma nekā viendievība. Tā bija raksturīga senajām civilizācijām, piemēram, daudzus dievus pielūdza Senajā Ēģiptē un Senajā Grieķijā. Dažreiz daudzu dievu un elku pielūgšanu sauc arī par pagānismu.
Zemkopju civilizācijām bija raksturīgi auglības kulti un dievi, kuri atbilstoši gadalaiku cikliem mira un atdzima, atbildēja par zemes auglību un dabas norisēm. Katram dievam bija sava nozīme, savs raksturs, īpašas spējas vai mūžīgā dzīve. Civilizācijām, kas bija saistītas ar jūras tirdzniecību, ne mazāk svarīgi bija dievi, kas sargāja kuģus un palīdzēja tirgotājiem, piemēram, Poseidons, Neptūns, Hermejs.
Cilvēki senatnē uzskatīja, ka pastāv cilvēku un dievu pasaule. Dievi - pārāki par cilvēkiem un nosaka cilvēku dzīvi, viņi var būt labvēlīgi, var pasargāt no nelaimēm, bet var arī būt bargi un sodīt cilvēkus, ja viņi nepilda savus pienākumus un negodina dievus.
Dieviem veltīja īpašas ēkas, kurus uzskatīja par viņu mājokļiem — tempļus.
Eksistēja arī priesteri — īpaši reliģisko kultu organizētāji un dievu kalpotāji. Viņi spēlēja starpnieku lomu starp dieviem, valdniekiem un cilvēkiem, bija labi izglītoti un ietekmīgi, organizēja svētkus, rituālus, izglītības sistēmu un bieži piedalījās valsts pārvaldē.
Svarīgi!
Senatnē reliģijām bija liela nozīme, jo tās palīdzēja:
- saprast pasaules uzbūvi, dzīves jēgu, deva atbildes uz svarīgiem jautājumiem;
- izveidot kultūras un ētikas pamatus, bija saistīti ar izglītošanu, mākslu, garīgu pilnveidi;
- komunicēt — vienas reliģijas pārstāvjiem ir kopēji mērķi, ideāli un pasaules uztvere;
- izjust stabilitāti un kārtību, nodrošināt sabiedriskās dzīves organizāciju un ikdienas sadzīvi;
- audzināt bērnus, ētikas jomā uzturēt noteiktu kārtību — ticība saistījās ar morāles normām, labā un ļaunā izpratni.
Mūsdienās eksistē daudzveidīgas reliģijas. Zinātniskie pētījumi rāda, ka tikai 14% pasaules iedzīvotāju ir neticīgi, bet lielāko reliģisko piekritēju skaits ir kristietībai un islāmam. Reliģijas nezaudē savu aktualitāti un pastāv, neskatoties uz cilvēku zinātniskās domāšanas un tehnoloģiju attīstību, jo cilvēki arī šodien meklē atbalstu, dzīves jēgu un garīgu pilnveidi. Diemžēl dažādu reliģiju kopienas var arī nopietni konfliktēt un sašķelt sabiedrību, jo viņu uzskati un ieradumi var krasi atšķirties.