1. Daba un saimniecība Senajā Divupē

Vienlaikus ar Ēģipti tur attīstījās sena civilizācija. Divupes civilizācija ir tikpat sena kā Ēģiptes. Pastāvīgas cilvēku apmetnes šeit bijušas jau neolītā.

 

Atšķirībā no Ēģiptes tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne.

 

Senie Divupes iedzīvotāji domāja, ka zeme ir liela mazliet ieliekta ripa un tās vidū atrodas Divupe.

 

 Divupes jeb Mezopotāmijas civilizācijas uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un to pietekas nodrošināja ērtas kontaktu un transporta iespējas. Lekno zemi starp upēm jau kopš senos laikos dēvēja par "ražīgo sirpi" vai "auglīgo pusmēnesi".

Divupe ir to zemju skaitā, kas ietilpst “auglīgā pusmēness” lokā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un, domājams, tieši Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt.

 

 

"Auglīgā pusmēness" loks stiepās no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Mezopotāmiju.

Aprēķini liecina, ka ap 2500. gadu p.m.ē. Mezopotāmijas dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar ražām labākajos mūsdienu Kanādas kviešu laukos.

 

Mūsdienās Mezopotāmijas reģiona klimats ir mazāk labvēlīgs, nekā tas bija antīko civilizāciju laikā. Saule šeit tik nežēlīgi vēl nesvilināja, reģiona klimats bija maigāks. Tuksnešu un stepju rajoni aizņēma mazākas platības un nebija tik nemīlīgi kā mūsdienās. Kādreiz leknais Divupes līdzenums mūsdienās ir stipri noplicināts - zemes ražīgums ir dramatiski krities. Liela daļa senatnē rūpīgi koptās apūdeņošanas sistēmas mūsdienās ir degradējusies, upju gultnes un kādreizējie mākslīgie kanāli daudzviet aizauguši un pārpurvojušies.

 

Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirms daudziem gadsimtiem šeit pleties viens no ekonomiski un kultūras ziņā visaugstāk attīstītajiem reģioniem uz Zemes.

 

Divupē nebija ne mežu, ne metālu, ne akmens. Upēs bija daudz dažādu zivju. Dienvidu purvos mājoja mežacūkas un dažādi ūdensputni. Pa laikam no apkārtējiem tuksnešiem ieklīda lauvas. Vasaras bija sausas un karstas. Nereti no tuksnešiem nāca smilšu vētras.

 

 

Ziemas bija vēsas, lietainas, tad mālainā zeme pārvērtās lipīgos dubļos.

Kalnos, kur sākās Tigra un Eifrata, pavasaros kusa sniegs. Sniega ūdeņi piepildīja upes. Plūdi ne tikai radīja lielu postu, bet arī deva zemei valgmi un nesa līdzi auglīgas dūņas.

 

Kalnu sniega dēļ plūdi varēja būt katastrofāli. Par to vēsta arī dažādi Divupes mīti, kas, iespējams, kļuvuši par pamatu Vecās Derības vēstījumam par „grēku plūdiem”.

 

Arheoloģiskie pētījumi Divupes teritorijā apliecina, ka vairāk nekā pirms 5000 gadiem šajā reģionā patiešām notikuši milzīga apjoma plūdi.

Zeme šeit bija auglīga, tāpēc divupieši galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, veicot apjomīgus irigācijas darbus. Viņu apūdeņošanas sistēmas atšķīrās no ēģiptiešu apūdeņošanas sistēmas - lai varētu apstrādāt Tigras un Eifratas purvaino līdzenumu ar auglīgo dūņu kārtu, bija jārok kanāli, kas novadītu lieko ūdeni un saglabātu to sausajam periodam. (Izpēti un salīdzini attēlus zemāk - kāda nozīme bija kanālu sistēmai!) Savukārt ēģiptieši galvenokārt cēla dambjus, lai aizkavētu ūdens aizplūšanu.

  

 

Labības graudzāles Divupē auga savvaļā. Domājams, ka Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Graudus uzturā tie sākumā lietoja putraimu veidā, bet vēlāk cepuši dažādus mīklas plāceņus.

Divupieši iemācījās uzlabot arī citus kultūraugus, piemēram, mākslīgi apputeksnēja dateļu palmas, ko Divupē uzskatīja par svētiem augiem. (Skat. att. zemāk.)

 

  

No zemkopības ar laiku atdalījās amatniecība.

Pret amatniecības izstrādājumiem divupieši iemainīja zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, aizsākot tirdzniecību. Divupē trūka daudzu dabas resursu, piemēram, metāla, koka un akmens.

Tirgotāji ieveda varu, bronzu, zeltu, sudrabu, eļļas, kokmateriālus – ciedru un cipreses, bet izveda galvenokārt labību, amatnieku izstrādājumus un dateles.

Pamazām attīstījās tirdzniecība ar Bahreinu, Arābiju, Sīriju, Feniķiju, Afganistānu, Mazāziju, Armēniju, kā arī tika veikti karagājieni.