6. Babilonija

 

 

Divupe bija atvērta zeme gan rietumu virzienā, kur sākās tuksneši un stepes, gan austrumos, kur atradās Zagrosa kalna grēda. Tajā bieži notika kaimiņtautu iebrukumi.

Viena no tautām, kas to iekaroja un ilgstoši noturēja savā varā, vēlāk tika nosaukta par babiloniešiem, bet viņu izveidotā valsts – par Babiloniju.

Valsts centrs bija Babilonas pilsēta. Tā atradās 90 km no mūsdienu Bagdādes. Babilonas sen vairs nav, bet apmēram divus gadu tūkstošus tā bija lielākā un bagātākā pilsēta Senajos Austrumos (skat. att. zemāk). Tās iedzīvotāju labklājību nodrošināja amatniecība un tirdzniecība.

 

Attēlā: Senās Babilonas rekonstrukcija. Priekšplānā - Babilonas zikurāts.

 

Hamurapi lika apkopot likumkrājumu, kurā bija 282 panti. Likumi bija arī Ēģiptē, bet Babilonijā tos pirmo reizi vēsturē apkopoja un darīja zināmu atklātībā – iegravēja 2,25 m augstā akmens bluķī.

Likumos bija noteikta:

Bija arī teikts, ka valdniekam varu piešķir Saules dievs, pasniedzot zizli.

 

Attēlā: Saules dievs Šamašs pasniedz varas zizli valdniekam Hammurapi. Cilnis Hammurapi likumu stēlas virsotnē.

 

Hammurapi laikā attīstījās tirdzniecība – izveda labību, miltus, augu eļļu, audumus, keramiku un smaržvielas, bet ieveda kokmateriālus un akmeņus celtniecībai, kā arī Ēģiptes zeltu un vēlāk – ieročiem nepieciešamo dzelzi. No Irānas ieveda zilo pusdārgakmeni lazurītu, ko pārdeva tālāk ēģiptiešiem un citām tautām, jo cilvēki ticēja, ka tas kalpo aizsardzībai pret ļaunajiem spēkiem.

 

Attēlā: Pie koka stāvošas kazas figūra no Senās Divupes, lazurīta un zelta pārklājums. Rekonstrukcija. Figūra bijusi gandrīz pusmetru augsta.

 

Pēc Hammurapi dinastijas valdīja daudzi valdnieki, bet viņiem vairs nebija pakļauta visa Babilonija. Valsti sāka apdraudēt dažādas kaimiņu ciltis.

Pēc Hammurapi nāves varas un saimnieciskā uzplaukuma centrs no senajām šumeru zemēm sāka arvien vairāk novirzīties uz ziemeļiem. Sākotnēji šo procesu izmantoja heti, kuri 3.gt. pēdējā ceturksnī p.m.ē. attīstīja spēcīgu valsti, kas aptvēra lielu Anatolijas pussalas daļu.

 

 

Labi nostiprinājušies, heti uzsāka vairāku gadsimtu ilgu ekspansiju.

Šajā laikā Babilonija jau bija novājināta. Heti vienā no savām militārajām ofensīvām iebruka Babilonā un izpostīja to. Pēc postošā hetu iebrukuma Divupes teritorija četrus gadsimtus bija kā caurstaigājams pagalms, kur viena pēc otra iebruka dažādas tautas, ietekmīgākā no tām - asīrieši, kas 1.gt.p.m.ē. sākumā izveidoja militāru lielvalsti.

Asīrieši sevi uzskatīja sevi par seno dinastiju mantiniekiem. Tieši asīriešu valdnieks Ašurbanipals savā pilī savāca grandiozu māla plāksnīšu bibliotēku no visām Senās Divupes malām. Šī bibliotēka mūsdienās ļauj iegūt zināšanas par Seno Divupi.

 

Attēlā: Spārnotie vērši - šedū ar vērša ķermeni, spārniem, valdnieka galvu. Tie sagaidīja apmeklētājus pie asīriešu valdnieka Sargona II pils vārtiem.

Babilonijas armija 605. g. p.m.ē. smagi sakāva Ēģiptes spēkus Sīrijā. No šī brīža arī sākās Babilonijas varenības atdzimšana.

Nebukadnecars II pārspēja visus iepriekšējos valdniekus ar vērienīgiem celtniecības darbiem Babilonā. Tika būvētas lepnas pilis un izveidoti slavenie gaisa dārzi, kurus grieķi nosauca par vienu no Septiņiem pasaules brīnumiem. Tos valdnieks veltījis savai mīdiešu sievai Amitijai.

Šie aptuveni 1000 kvadrātmetru lielie gaisa dārzi bija izveidoti uz septiņām terasēm (skat. att. zemāk).

 

Attēlā: Iespējams, Babilonas gaisa dārzi varēja izskatīties šādi. (Ir dažādi viedokļi par to vizuālo tēlu.)

 

Simtiem vergu caurām diennaktīm grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni un nogādāja to līdz augšējai terasei.

Gaisa dārzus 482. g. p.m.ē. nopostīja Persijas valdnieks — Kserkss I, neatgriezeniski tie aizgāja bojā 2. gs. p.m.ē. partiešu (persiešu ciltis, kas dzīvoja dienvidaustrumos no Kaspijas) iebrukumu laikā. Gaisa dārzu konstrukcija arī nebija ilgmūžīga - ūdens pamazām atmiekšķēja slikti apdedzinātos ķieģeļus, ar laiku iebruka terases, kuru vairs nav, nav atrodamas pat to atliekas.

Pastāv pat uzskats, ka nekādu gaisa dārzu nekad nav bijis, ka mīts par Babilonas gaisa dārziem radies seno grieķu ceļotāju aprakstīto piedzīvojumu neprecīzu vai tendenciozu tulkojumu rezultātā.

 

Attēlā: Senās Babilonas nocietinājumi. Babilonu sargāja biezi un augsti mūri ar septiņiem vārtiem.

 

Mūra ārējā siena bija veidota no apdedzinātiem ķieģeļiem, bet iekšējā – no neapdedzinātiem. Iekšējā mūra galvenā ieeja bija mīlas un auglības, kā arī kara dievietei Ištarai veltītie vārti, kas bija krāsoti zilā krāsā, izrotāti ar milzīgām svēto vēršu un pūķu bronzas figūrām.

Ištaras vārti bija četri uz kvadrāta pamatnes celti torņi ar arkveida ieeju, aiz kuras sākās galvenā maģistrāle — procesiju ceļš. Šo ceļu uzskatīja par svētu, jo tas veda uz Babilonas galveno templi, tā saucamo «Esagilu», kas bija celts par godu augstākajam dievam Mardukam.

 

539. g. p.m.ē. Babiloniju iekaroja persieši sava valdnieka Kīra Lielā vadībā. Nākamajos gados Babilonija pilnībā tika pakļauta Persijai. Babilonijas zemju valdnieki un pilsētu gubernatori vairumā gadījumu gluži vienkārši padevās persiešiem.

Pēc tam - 4.gs. p.m.ē. Maķedonijas Aleksandra karagājienu rezultātā Senās Divupes teritorija nonāca grieķu ietekmē.

 

Attēlā: Maķedonijas Aleksandrs uzvar persiešu armiju. Senās Romas mozaīkas fragments.

 

Šumeru civilizācijas un Babilonijas sasniegumi atstājuši dziļu ietekmi uz vēlāko Eiropas antīko pasauli, it sevišķi grieķu, bet no tās - arī uz vēlāko Senās Romas kultūru. Šumeru un Babilonijas ietekme acīmredzama Homēra darbos, grieķu matemātiķa Eiklīda teorēmās, kā arī astronomijā, astroloģijā un daudzās citās dzīves jomās, un šī ietekme sniedzas līdz mūsdienām.