Senā Ēģipte bija sena civilizācija, kas pastāvēja Āfrikas ziemeļaustrumos pie Nīlas upes. Par civilizācijas sākumu tiek uzskatīts 3150. gads p.m.ē., kad par valdnieku kļuva pirmais faraons. Šī civilizācija pastāvēja nākamos trīs tūkstošus gadus - līdz 31. g. p.m.ē.
Attēlā: Senās Ēģiptes karte.
Ēģipte atrodas Āfrikas ziemeļaustrumu daļā. To apskalo Vidusjūra un Sarkanā jūra.
Senā Ēģipte aizņēma ieleju, sākot no Nīlas pirmajām krācēm līdz upes ietekai Vidusjūrā. Tā bija ap 1000 km gara šaura zemes josla, tikai platākajās vietās ieleja sasniedza 10 - 15 km platumu. Tuvojoties ietekai jūrā, Nīla sadalās vairākos atzarojumos un ieleja paplašinās trīsstūra veidā. (Skat. kartē iepriekš.) Senajiem grieķiem tā atgādināja viņu alfabēta burtu "delta". Grieķi šo purvaino ieleju dēvēja par Deltu.
Attēlā: Pēdējā Senās Ēģiptes valdniece - Kleopatra.
Pēc izcelsmes viņa bija grieķiete, bet viņas valdīšanas laikā vēl tika uzturēta Senās Ēģiptes kultūra, kas vēlākos gadsimtos pakāpeniski izzuda.
Faraonu laikmets beidzās 31. gadā p.m.ē., kad Romas impērija iekaroja Ēģipti un tā kļuva par tās provinci. Mūsdienās šajā teritorijā atrodas Ēģiptes valsts.
Klimats Ēģiptē ir karsts un sauss, jo lietus nelīst gandrīz nemaz. Vairāk nekā 90% tās teritoriju aizņem tuksneši. Saules sakarsētie tuksneši austrumos un rietumos, Nīlas krāces dienvidos un necaurejamie Deltas purvi padarīja Ēģipti par nepieejamu zemi.
Attēlā: Ēģiptes tuksnesis.
Vienīgi šaura Suecas zemes strēle ziemeļaustrumos savienoja Ēģipti ar Āziju. Ēģiptieši bija pārliecināti, ka pasaules centrs ir auglīgā Nīlas ieleja.
Cilvēku dzīvei un zemkopībai piemērota bija tikai auglīga zemes josla upes krastos ne vairāk kā 20 kilometru platumā.
Nīla ir viena no diženākajām upēm pasaulē.
Senie ēģiptieši to sauca par Hapi, reizēm par Lielo Hapi un godināja kā valgmes nesēju un ražas devēju. Katru gadu jūlijā, kad Nīlas izteku rajonā sākās lietus sezona, upe pārvērtās varenā ūdens straumē. Tā izkāpa no krastiem un pārpludināja visu ieleju.
Attēlā: Pārplūdusī Nīla.
Dažviet ūdens līmenis pacēlās 10 metrus augstāk. Līdz pat oktobrim Nīlas ieleja līdzinājās jūrai. Kad plūdi beidzās un ūdens līmenis noplaka, zemi klāja irdena un auglīga dūņu kārta.
Ēģiptieši savu zemi tāpēc sauca par Melno zemi, bet apkārtējos dzeltenbrūnos smiltājus un klintis - par slikto Sarkano zemi. Sengrieķu ceļotājs un vēsturnieks Hērodots, kurš 5.gs.p.m.ē. apceļoja Ēģipti, nosauca Ēģipti par "Nīlas dāvanu".
Tās zemes, kur ūdens nepiekļuva, palika izdegušas, sausas un neauglīgas. Tāpēc senatnē teica, ka Nīla ir Ēģiptes dāvana, jo upe nodrošināja iespēju nodarboties ar zemkopību.
Attēlā: Apūdeņošanas - irigācijas sistēmas.
Pēc plūdu perioda iestājās ilgstošs sausums, tāpēc ēģiptieši raka dīķus un ierīkoja mākslīgus ezerus. Lai apūdeņotu laukus tajos zemes gabalos, līdz kuriem nesniedzās palu ūdeņi, zemnieki raka kanālus.
Cilvēku darbu laiku pa laikam postīja tuksneša vēji, kas sapūta smiltis kanālos un dīķos, gan pali, kas izskaloja dambjus. Ēģiptieši smagi strādāja, lai turētu kārtībā laukus, kanālus, dambjus un dīķus. Ūdens nogādāšanai kanālos viņi izgudroja šadūfu – smeļamo ierīci (skat. att. zemāk). Tā galvenā sastāvdaļa bija gara, grozāma kārts, kas bija līdzīga vindai. Tās vienā galā bija piestiprināts akmens atsvars, bet otrā – ādas spainis, ar kuru lēja ūdeni, lai tas plūstu uz tālākiem zemes gabaliem.
Attēlā: Darbs ar šadūfu. Senās Ēģiptes māksla.
Nīlas deltā – vietā, kur upe sadalās vairākos atzarojumos un ietek Vidusjūrā, - augsne bija purvaina, tur mita krokodili. Nīlā mita arī nīlzirgi, un tajā bija daudz zivju. Deltā ligzdoja daudz putnu, to ķeršana bija iecienīta nodarbošanās. Apkārtējos tuksnešos klaiņoja lauvas, šakāļi un hiēnas.
Nīlas krastos auga plašas niedru audzes, vērtīgās papirusa niedres un lotoss.
Attēlā: Senās Ēģiptes sienu gleznojums - freska, nosaukta "Faraons medībās" lieliski ataino Nīlas bagātības - augu valsti, zivis, putnus.
Tālā senatnē Nīlas ielejā auga arī meži, tomēr tos drīz izcirta, lai atbrīvotu zemi tīrumiem un dārziem. Kokmateriālus vajadzēja ievest no citām zemēm, tie bija dārgāki nekā akmens.
Ēģipte ir bagāta ar dažādiem akmeņiem, sākot ar cietajiem granītiem un beidzot ar krāsainajiem iežiem - pusdārgakmeņiem un dārgakmeņiem.
Senākie iedzīvotāji Nīlas krastos apmetās ap 7. gt. p.m.ē. Mednieki Nīlas ielejā drīz vien kļuva par zemkopjiem. Seno ēģiptiešu zīmējumos tie attēloti slaidi, spēcīga auguma cilvēki, platiem pleciem un sarkanbrūnu ādas krāsu. Viņiem bija melni gludi mati, smalkas sejas plānām lūpām un neliels deguns.
Attēlā: Senie ēģiptieši bija skaisti cilvēki.
Viņi ticēja, ka cilvēkus, tāpat kā dzīvniekus un augus, radījis Saules dievs Ra.
Atsauce:
https://www.ancient-egypt-online.com/images/map-of-ancient-egypt.png
https://images.immediate.co.uk/production/volatile/sites/20/2018/09/Cleopatra-2_0-12f331f.jpg?quality=90&resize=620,413
https://www.lookategypttours.com/wp-content/uploads/2018/03/siwa-camel-safari-in-egypt-desert-trip.jpg
https://historylink101.com/n/images/nile-river-20.jpg
https://myancientegyptbloghome.files.wordpress.com/2018/11/582010466.jpg?w=1100
https://lh3.googleusercontent.com/proxy/-
https://discoveringegypt.com/wp-content/uploads/2016/08/Shadoof.jpg
https://i.pinimg.com/originals/94/62/5b/94625b98a3e693baeae0a17ee6e92cc4.jpg
https://quatr.us/wp-content/uploads/2017/06/a8805e17abc6b0d2a5a5f793d04d2d10.jpg