6. Rīga renesanses un reformācijas laikmetā

  

Citu zemju ievērojamie renesanses mākslinieki, domātāji 15. gadsimtā - 16. gadsimta sākumā Livoniju un Rīgu neapmeklēja, jo daudzās citās Eiropas pilsētās bija ievērojamākas izglītošanās iespējas, – Rīgā tolaik nebija nevienas augstskolas, tā nevarēja lepoties ar izciliem māksliniekiem. 

 

Viņš bija izcila sava laikmeta personība – izgudrotājs, mehāniķis, mākslinieks, grafiķis, dabas pētnieks. Viņa veidotās gravīras bija vienas no kvalitatīvākajām, kādas tolaik bija pieejamas, ir nepārspētas joprojām.

 

Pilsētas bibliotēkas pamatā bija piecas reliģiska satura grāmatas, ko Rīgas rāte nodeva "vispārīgai lietošanai". Četras no tām saglabājušās līdz mūsu dienām.

 

Rīgas pilsētas bibliotēka ieguva svarīgu nozīmi pilsētas garīgajā dzīvē. Spriežot pēc grāmatām ar ierakstiem, kas liecina par to piederību klosteriem, bibliotēkas fonda lielums pirmajā pastāvēšanas periodā bija daži simti eksemplāru, bet laika gaitā tika uzkrātas antīko autoru, humānistu un citu autoru grāmatas. Ar nosaukumu "Bibliotheca Rigensis" ("Rīgas pilsētas bibliotēka") tā kļuva pazīstama ne vien Baltijā, bet arī ārzemēs. 

 

 

Latīņu valoda bija Senās Romas valoda, kura viduslaikos noformējās kā katoliskās baznīcas valoda, līdz ar to  - starptautiskā valoda. To ģimnāzijās apguva līdz pat 20. gs. sākumam.

Renesanses laikmetā par izglītotu cilvēku vispirms uzskatīja tādu, kurš prata latīņu valodu. Šādu cilvēku Rīgā nebija daudz, un tie bija galvenokārt vācu sabiedrībā.

 

Tās popularizēja no citām zemēm ieceļojušie humānisti, kas izglītību bija ieguvuši Eiropas universitātēs; lielāks humānistu skaits pilsētā darbojās 16. gs. beigās.

 

 

Mūsdienās universitāte ir viena no prestižākajām augstskolām. Tajā mācījušies arī daudzi izcili Latvijas cilvēki.

 

Rīgā 20 gadus dzīvoja no Austrumprūsijas ieceļojušais dzejnieks Dāniels Hermanis. Dažādās Eiropas universitātēs (Kēnigsbergā, Heidelbergā, Vitenbergā, Bāzelē) viņš bija studējis valodas, jurisprudenci, dabaszinātnes, filozofiju.

Jau agrā jaunībā D. Hermanis guvis atzinību ar saviem latīņu valodā rakstītajiem dzejoļiem, viņš apdzejoja arī Livoniju un Rīgu.

  

Viņa latīņu valodā sacerētā poēma "Slavas dziesma Rīgai" (pilns nosaukums "Slavenās Rīgas pilsētas, Livonijas metropoles, cildinājums") 16. gs. beigās izdota Leipcigā.

Humānisma laikmetā daudzi autori šādus slavinājumus veltīja savām pilsētām.

 

 

Plīnijs bija dzimis Rīgā un mācījies Vitenbergas Universitātē, kur ieguvis doktora grādu.

Ir zināms, ka 1593. gadā Rīgas birģermeistars Nikolajs Eks viņam piešķīra studiju stipendiju, un pateicībā par to Bazilijs Plīnijs uzrakstīja šo poēmu Rīgai.

Dzejojumu Plīnijs rakstīja, atrazdamies Vitenbergā, tālu prom no dzimtās Rīgas, varbūt tāpēc viņam tā no tālienes šķitusi mīļa, skaista un labāka par citām pilsētām.

 

1588. gadā Rīgā darbu sāka pirmā tipogrāfija. Pirms tam rīdzinieki grāmatas saņēma no tām pilsētām, kur tipogrāfijas bija izveidotas jau agrāk, piemēram, Kēnigsbergas, Viļņas, Lībekas, Amsterdamas, Nirnbergas.

 

 

Pēc diviem pārbaudes gadiem N. Mollīns kļuva par pirmo un vienīgo Rīgas rātes grāmatu iespiedēju un izdevēju. Tas nozīmē, ka viņš bija atbrīvots no nodokļiem un saņēma no pilsētas 100 dālderu gadā.

N. Mollīns drīkstēja nodarboties arī ar grāmatu pārdošanu. Rīgas rāte gan noteica pārdodamo grāmatu skaitu un pieprasīja vienu eksemplāru no katra izdevuma.

Savas darbības laikā N. Mollīns izdevis ap 180 iespieddarbu: kalendārus, ābeces, mācību grāmatas Rīgas Domskolai, rēķinu grāmatas, vietējo autoru sacerējumus utt.

 

 

Līdz 16. gs. beigām rekatolizācija Livoniju neskāra. 

Livonijas kara laikā (1558-1583) Livonijai nonākot katoliskās Polijas-Lietuvas ietekmē, tā veica pasākumus katolicisma atjaunošanai, rīdzinieki tam enerģiski pretojās. Ilgstošu panākumu Vidzemē un Kurzemē katoļticības atjaunotājiem nebija, jo drīz (1600. gadā) sākās jauns karš – starp protestantisko Zviedriju un Poliju-Lietuvu, tā gaitā Zviedrija pārņēma savā valdījumā Rīgu un Vidzemi.

Par Livonijas karu un Poļu-zviedru karu skat. nākošo tēmu.