3. Renesanses izplatība ziemeļu zemēs un nozīme

Flāmu gleznotājs Jans van Eiks (1390-1441) mākslas vēsturē tiek uzskatīts par renesanses principu iedzīvinātāju Nīderlandē. Viņš arī izgudroja gleznošanu ar eļļas krāsām. 

Jans van Eiks ieguva slavu, pabeidzot gleznot sava brāļa Huberta iesākto altārgleznu, kas pazīstama ar nosaukumu "Gentes altāris". Tas ir daudzdaļīgs darbs, kuru ikdienā bija domāts aplūkot aizvērtā veidā, bet svētkos - atvērtā. Darba kompozīcija ir sarežģīta: aizvērtā veidā uz tā redzami 12 it kā atsevišķi gleznojumi, atverot altāri, uz tā ir vēl 12 it kā atsevišķas kompozīcijas (skat. att. zemāk).

 

Iekšpuse ir krāsās daudz spilgtāka nekā ārpuse, visas kompozīcijas šeit vieno kopēja tēma - Dieva Jēra (Kristus) pielūgšana (apakšējā daļā centrālais attēls).

Viduslaikiem raksturīgais domāšanas veids ziemeļu zemēs bija daudz spēcīgāks, tas ietekmēja visu kultūras kopainu. 
15. gs. otrajā pusē mākslā ievērojami izvirzījās Ziemeļnīderlandes mākslinieki. Viņiem raksturīga kritiskāka attieksme pret sabiedrību, darbos viņi atspoguļo sabiedrības negatīvās iezīmes, tā cenšoties vērst uzmanību uz tām, jo līdz ar jaunajām idejām un zinātnes atklājumiem sabiedrībā bija uzliesmojuši vecie aizspriedumi un māņticība.

Pasaulē valdošais ļaunums bija galvenā tēma Hieronīma Bosa (ap 1450-1516) daiļradē.

 

 

Darbā iekļauta paradīzes (kreisajā pusē) un elles (labajā pusē) tematika, centrā - zemes dzīve, kuru ilustrē vairāk nekā simts figūras, demonstrējot visu, ar ko cilvēki mēdz aizrauties, - kaislības netikumus, slēptākās domas. Darbā savijas fantastiskais un reālais, ir daudz sīku detaļu, kas pārklāj visu kompozīcijas laukumu.

Bosa laikabiedri viņa darbus uztvēra kā morālas pamācības - gan paradīzes svētlaime, gan elles mokas, gan brīdinājumi par netikumu postu, kā arī mākslinieka radītie fantastiskie tēli viņiem bija labi saprotami. 

Boss būtībā ir 20. gs. sirreālistu priekštecis - viņa darbos, tāpat kā vēlāk sirreālismā, simboliskos tēlos atainotas cilvēku slēptākās jūtas un domas.

Par Hieronīma Bosa tiešu sekotāju uzskata Pīteru Brēgelu Vecāko (ap 1527-1569), viņš dzīvoja un darbojās Antverpenē.

 

 

Bābeles tornis un Bībeles stāsts par tā cēlājiem ir simbols cilvēku, sabiedrības nespējai darboties vienprātīgi, saskaņoti, kā arī simbols cilvēku augstprātībai, vēlmei uzsvērt savu nozīmīgumu, pārākumu. Brēgels atgādina par šo netikumu sekām - neko lielu nevar radīt, ja katram rūp viņa paša intereses.

Brēgels līdzīgā stilā attēlojis citus simboliskus Bībeles tēlus, kā arī nīderlandiešu sakāmvārdus un parunas.

Brēgelam raksturīga tā pati ironija un sabiedrības dzīves vērtēšana, kas Bosam, vēlēšanās pievērst sabiedrības uzmanību sadzīves morāles problēmām. Tā bija arī viena no renesanses iezīmēm - apziņa, ka laikabiedri vēl ir tālu no filozofiskas pasaules apjausmas un personības harmonijas izjūtas.

Brēgels turpināja arī viduslaiku miniatūru tradīciju - attēlot cilvēku darbošanos dažādos gadalaikos. Viens no jaukākajiem gadalaiku cikla darbiem ir "Ziema. Mednieki sniegā". (Skat. att. zemāk.)

 

 

Priekšplānā mednieku grupa atgriežas no medībām, tālāk redzama pilsēta, cilvēki uz ledus spēlē ko līdzīgu mūsdienu hokejam vai slido, kalnu pakājē (ja pietuvina šo gleznas daļu) niansēti attēlotas ēkas, koki u.c. objekti.

Precīzās daudzās detaļas viņa darbos akcentē pasaules bezgalību un cilvēka niecīgumu, tāpat arī to uzsver izvēlētais neparastais skatupunkts - viss attēlots it kā no putna lidojuma, bezgalīgā perspektīvā attālinot horizontu.

Brēgelu sāka saukt par Zemnieku Brēgelu, jo arī zemnieku dzīves tematika bija plaši pārstāvēta viņa mākslā, piem., darbs "Zemnieku kāzas" u.c.

 

Vācijas renesansi spilgti pārstāv Albrehts Dīrers (1471-1528), kurš darbojās 16. gs. sākumā. Viņa radošajā darbībā apvienojās visi tie centieni, kas tajā laikā bija pazīstami Itālijā:

 

"Četri jātnieki" ataino visas nelaimes, par ko vēsta Jaunā Derība, - kas ievadīs pasaules galu un Dieva tiesu - jātnieki ir mēris, karš, bads un nāve. Šīs nelaimes iznīcinās ceturto daļu cilvēces - zem zirgu pakaviem iet bojā veci un jauni, nabagi un bagāti, laicīgie un garīgie valdnieki.

Dīrers radījis ļoti izteiksmīgu, dinamisku kompozīciju, līnijas ir smalkas, izcili precīzas. Apokalipses sērijas darbi ir izpildīti augstspiedes tehnikā - paredzēti drukāšanai. Apbrīnojams ir darbu radīšanas process - līniju pēc līnijas mākslinieks attēlus precīzi iegrieza kokā, turklāt spoguļattēlā.

Dīrera, tāpat kā citu iepriekš aplūkoto citu ziemeļu zemju mākslinieku radītā māksla, ir savdabīga, ļoti atšķirīga no itāļu paraugiem.

 

 

Anglijā 16. gs. vācu mākslinieks Hanss Holbeins (1497-1543) - izcils portretu gleznotājs bija karaļa Henrija VIII iecienīts mākslinieks, viņš pēc karaļa pasūtījuma radīja virkni portretu. No Holbeina ietekmējās arī angļu mākslinieki, atdarinot viņa stilu.

Anglijā radās tam laikam unikāls literatūras žanrs - drāma, ko realizēja angļu dramaturgs un dzejnieks, - ģeniālais Viljams Šekspīrs (1564-1616).

Viņa darbi arī mūsdienās ir aktuāli teātros, pēc to sižetiem uzņem filmas, darbus stilizē, pielāgojot dažādām kultūrām (piem., populārākā Šekspīra drāma "Romeo un Džuljeta" pārtapusi mūziklā "Vestsaidas stāsts" - amerikāņu vajadzībām, latviešu režisora uzņemtā "Romeo n' Džuljeta" - mūsdienu Jūrmalas jauniešu un sabiedrības atspoguļojums) utt. Cilvēku attiecību tematika aktualitāti nav zaudējusi.

 

Filmas režisors Franko Dzefirelli bija centies maksimāli reālistiski atainot renesanses laikmetu un Šekspīra varoņus (Šekspīra drāmas pamatā ir sena itāļu leģenda).

 

Francijā, savukārt, vēl 15. gs. bija spēcīgas viduslaiku gotikas mākslas tradīcijas, tās pārvarēja Žans Kluē (ap 1485-1540), kura mākslā apvienojās Nīderlandes reālisms, Itālijai raksturīgā monumentalitāte un Francijas miniatūru precizitāte. Arī Francijā māksliniekiem nācās orientēties uz karaļa un galma pasūtījumiem, tas noteica portreta žanra dominanti mākslā.

No Itālijas Francijā nonāca citu jaunu tradīciju iedīgļi, piemēram, opera, balets, filozofijas interešu un tēmu loks. 

Renesanses mākslas ietekmes iezīmes vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā.

Rietumeiropas procesi - Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, renesanse un humānisms Livoniju skāra salīdzinoši vēlāk, izteiktāka bija reformācijas ietekme. Šķiet, ne velti viens no 16. gs. Rīgas humānistiem Rīgu nosauca par Eiropas nomali.

 

 

Ap 16. gs. vidu sākās Livonijas karš, kas zemei nodarīja lielu postu un noveda pie viduslaiku Livonijas sabrukuma, kā arī nesekmēja ne mākslas, ne zinātnes attīstību.

Tikai 16. gs. beigās uz neilgu laiku iestājās salīdzinoši mierīgāks laika posms (1600.g. sākās jauns karš - starp Zviedriju un Žečpospolitu), kad pirmām kārtām lielākajā Livonijas pilsētā Rīgā sāka izplatīties humānisma idejas par cilvēka neizsmeļamajām iespējām.

Tāpēc par renesansi Latvijas teritorijā - skat. teoriju nākošajā tēmā!

 

Viens no galvenajiem renesanses ieguvumiem ir atgūtā sabiedrības domāšanas, apziņas patstāvība, un renesanses kultūras sasniegumi ir šīs patstāvības izpausme dažādās formās un veidos. Tomēr kristīgā reliģija, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā.

 

Attēlā: Renē Dekarts - franču filozofs: "Domāju, tātad esmu" (tulkojumā no latīņu val. teksts attēlā) 

Simts gadus vēlāk Dekarts definēja pārliecību, ka cilvēka eksistenci apliecina spēja saprātīgi domāt, spriest.