6. Par ko Otrajā pasaules karā cīnījās latvieši

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā tika likvidēta arī Latvijas armija –tās statusu mainīja, apmēram divas trešdaļas virsnieku un karavīru atvaļināja. Padomju režīms neuzticējās bijušajiem Latvijas armijas virsniekiem un instruktoriem. 1941. gada 14. jūnijā daudzus bijušos Latvijas armijas virsniekus vasaras nometnēs nošāva, citus – apcietināja un izsūtīja uz ieslodzījuma vietām Krievijā, kur lielākā daļa tika noslepkavoti, gāja bojā necilvēcīgos apstākļos.

 

 

Vācu armijai uzbrūkot, 1941. gada jūnija beigās Latvijā dzīvojošie komunisti, komjaunieši, miliči, padomju darbinieki un citi padomju režīma atbalstītāji un aktīvisti atkāpās no Latvijas teritorijas Pleskavas virzienā. Tur tika izveidoti divi latviešu strēlnieku pulki. Vēlāk tie piedalījās kaujās Ļeņingradas frontē un cieta smagus zaudējumus.

1941. gada augustā sāka veidot jaunu militāro vienību – 201. Latviešu strēlnieku divīziju. Tā bija pirmā nacionālā divīzija Sarkanajā armijā, ko saformēja Otrā pasaules kara laikā. Uzzinot par to, pieteicās daudz brīvprātīgo. Evakuācijā nonākušie Latvijas iedzīvotāji vēlējās dot savu ieguldījumu Latvijas atbrīvošanā no vācu okupantiem. Drīz divīzijā bija ap 10 000 karavīru – gan no Latvijas evakuētie, gan Krievijas latvieši, gan citu tautību pārstāvji. Šis strēlnieku korpuss tika izveidots pirms cīņām Latvijas teritorijā. Tajā ietilpa divas iepriekš izveidotas divīzijas.

Divīzija piedalījās smagās kaujās – pie Maskavas, kur katrs otrais divīzijas karavīrs zaudēja dzīvību vai tika ievainots, pie  Narofominskas, Staraja Rusas u.c. Divīziju papildināja ar citu tautību iedzīvotājiem.

 

 

130. Latviešu strēlnieku korpuss piedalījās kaujās pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas. Kara beigās korpuss cīnījās Kurzemes frontē, kur 1944. gada Ziemassvētku kaujās tika raidīts pret Vācijas armijā esošo leģiona 19. divīzijas latviešu pulku. Pret savu gribu brālim nereti nācās cīnīties pret brāli, dēlam – pret tēvu.

Kad Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā, sākās vispārēja mobilizācija. Līdz kara beigām armijā iesauca apmēram 57 000 Latvijas iedzīvotāju – gandrīz visus vācu armijā neiesauktos vīriešus vecumā no 18 līdz 48 gadiem. Jauniesauktos neapmācītus, nereti civilās drēbēs nosūtīja uz fronti. Bija ļoti daudz kritušo un ievainoto.

1941. gada vasarā vācu okupācijas vara aicināja Latvijas iedzīvotājus brīvprātīgi pieteikties kārtības dienestā, to atbalstīja latviešu politiķi, lai nacisma uzvaras gadījumā varētu cerēt uz vācu atbalstu Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Cilvēkiem bija spilgti atmiņā saglabājušies padomju režīma pastrādātie briesmu darbi, represijas, deportācijas, tāpēc īsā laikā policijas bataljonos pieteicās ap 3000 vīru. Latvijas iedzīvotāji viņus sāka saukt par šucmaņiem (vācu val. Schutzmann – kārtības policists). Pavisam tika saformēti 42 latviešu un 7 Latgales krievu tautības iedzīvotāju policijas bataljoni.

 

 

1941. gada rudenī policijas bataljonus pakāpeniski iesaistīja cīņās Austrumu frontē, dažkārt šos bataljonus izmantoja represīvās operācijās ārpus Latvijas teritorijas – Baltkrievijā, Polijā, Rietumukrainā, Lietuvā.

Nacistu okupācijas režīmam bija svarīgi izveidot augsta līmeņa vietējās institūcijas, kuras radītu nacionālas valdības ilūziju, bet kuras būtu paklausīgas okupācijas varai. Šāda sadarbība ar okupētājvalsts varu – kolaboracionisms pastāvēja visās vācu okupētajās zemēs. Latvijā šāda sadarbība atšķīrās ar motivāciju – daļa latviešu izvēlējās sadarboties, jo cerēja, ka tiks atjaunota padomju režīma iznīcinātā Latvijas valsts.

1942. gada pavasarī tika izveidota Latviešu Zemes pašpārvalde. Tā bija marionete vācu izveidotās Ostlandes valstsvīru rokās. Galvenā akcija, kurā izmantoja pašpārvaldi, bija Latviešu leģiona veidošana. 

 

 

1943. gada sākumā Ādolfs Hitlers izdeva pavēli par Latviešu SS brīvprātīgā leģiona izveidošanu. Izšķiroša nozīme bija vācu armijas sakāvei pie Staļingradas un citām neveiksmēm Austrumu frontē. Tā kā valstu starptautiskā vienošanās par rīcību kara gadījumā (Hāgas konvencija) aizliedza regulārajā armijā iesaukt okupētās valsts iedzīvotājus, tad vācu okupācijas vara centās radīt iespaidu, ka leģionu formē no brīvprātīgajiem. To skaits bija tikai 15-20%, faktiski notika mobilizācija – iesauca 1917.-1926. gadā dzimušos vīriešus. Par izvairīšanos no mobilizācijas draudēja sods, pat nošaušana. Leģiona formēšanā nacisti izmantoja pretkomunistisko propagandu – aicināja atmaksāt par padomju režīma noziegumiem.

Latviešu Zemes pašpārvalde gan piedalījās leģiona veidošanā, bet nekādus solījumus par Latvijas valstiskuma atjaunošanu no vāciešiem nesaņēma.

Latviešu leģions apvienoja divas latviešu divīzijas – 15. un 19. divīziju, kuras izveidoja Waffen SS (Ieroču SS) karaspēka sastāvā. Līdzīgas vienības tika veidotas no franču, ungāru, ukraiņu, igauņu u.c. okupēto zemju iedzīvotājiem.

 

 

Daudzi cerēja, ka leģions, tāpat kā latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās, kļūs par kodolu armijai, kas vēlāk atbrīvos Latviju un atjaunos valsts neatkarību. Leģiona vadība bija vācu ģenerāļu rokās, lai gan tika izveidots leģiona ģenerālinspektora postenis, kuru uzticēja bijušajam LR kara ministram Rūdolfam Bangerskim, reālas varas viņam nebija.

Vācu virspavēlniecība izmantoja latviešu karavīrus grūtākajos frontes iecirkņos, un leģions cieta smagus zaudējumus, piemēram, kaujās pie Ļeņingradas. Vācu propaganda lielo kritušo skaitu centās pasniegt kā latviešu upurēšanos Lielvācijas labā. Kad vācu armija sāka atkāpties un fronte atkal tuvojās Latvijas robežām, savervēt leģionārus kļuva aizvien grūtāk – lielo upuru dēļ.

1944. gada 16.-19. martā kaujās pie Veļikajas upes latviešu leģiona abas divīzijas vienīgo reizi kara laikā cīnījās kopā un izcīnīja sekmīgas kaujas latviešu virsnieku vadībā.

Pēc 1944. gada vasaras kaujām 19. divīzija palika Kurzemē, kur padomju ielenkumā cīnījās līdz kara beigām. 15. divīziju pārvietoja uz Vāciju, kur tā piedalījās smagajās atkāpšanas kaujās. Karojot vācu pusē, kaujas laukā krita ap 50 000 latviešu karavīru.