9.-12. gadsimtā Daugavas krastos mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvoja zemgaļi (skat. iepriekšējo teoriju), sēļi, latgaļi, lībieši jeb līvi (izpēti karti!), bet ārpus tās teritorijas - kriviči un citi austrumslāvi. Tā laika rakstītie avoti tikai daļēji ļauj spriest par sabiedrības attīstību un kaimiņu savstarpējām attiecībām.
Lībieši jeb līvi
Liela nozīme teritorijā ap Daugavas ceļu bija lībiešiem jeb līviem. Daugavas lejtecē lībieši ienāca ap 10. gs., domājams, viņu izcelsme ir skandināviska, bet drīz sākās sajaukšanās ar latgaļiem.
Lībieši jeb līvi bija vistālāk rietumos dzīvojošā Baltijas jūras somu tauta. Viņi apdzīvoja plašu teritoriju Vidzemē un Kurzemē.
Attēlā: Lībiešu apdzīvotās teritorijas.
Lībiešu jeb līvu centri upes krastos bija Rīgas vieta netālu no Daugavas ietekas jūrā, Doles sala ar apkārtni, Laukskola, Ikšķile, Lielvārde un Aizkraukle. Daugavas labā krasta lībiešu teritorija bija ļoti blīvi apdzīvota. Citādi bija kreisajā krastā, kur dzīvesvietu zināms visai maz.
Zināmi 4 lielākie lībiešu novadi: Daugavas, Turaidas, Metsepoles, Idumejas (tur lībieši dzīvoja kopā ar latgaļiem).
Attēlā: Lībiešu sievietes un bērna apģērbs. Rekonstrukcija.
Visraksturīgākā rota lībietēm bija grezna važiņrota (skat. attēlā) ar divām uz katra pleca piespraustām bruņurupučsaktām. Saktu sākotnējie paraugi nākuši no Skandināvijas.
Daugavas un Gaujas lībiešu kultūras ziedu laiki bija 11. gadsimtā, kad attīstījās rosīga tirdzniecība un par lielu tirdzniecības un amatniecības centru izveidojās Daugmale.
No lībiešu valodas radušies daudzi Latvijas vietvārdi – Ainaži, Ādaži, Engure, Kolka, Lielvārde, Ogre, Tukums un citi, kā arī upju un ezeru nosaukumi – Gauja, Jugla, Salaca, Usmas ezers un daudzi citi.
Vidzemes lībieši pakāpeniski tika asimilēti un iekļāvās latviešu tautā.
Attēlā: Karte ar Kurzemes lībiešu ciemiem - t.s. Lībiešu krasts.
Lībieši dzīvoja arī Ziemeļkurzemē (Skat. arī pirmajā kartē - Kurzemes piekrasti.)
Kurzemes lībieši bija vietējas izcelsmes Baltijas somi, kuru priekšteči Latvijas teritorijā dzīvoja jau pirms mūsu ēras. 13. gs. lībiešu valodā runāja ap 30 000 cilvēku, bet mūsdienās vairs nav neviena cilvēka, kuram tā būtu dzimtā valoda. Mūsdienās lībiešu valodu dzīves gaitā apguvuši un runā, sevi par lībiešiem uzskata vairāki simti cilvēku. Lībiešu valodā izdod literatūru, darbojas kultūras biedrības, notiek lībiešu svētki.
Attēlā: Mūsdienās izveidots īpašs lībiešu karogs, kurš plīvo lībiešu svētkos; tos svin augusta pirmajā sestdienā.
Īpaši strauja Kurzemes lībiešu asimilācija notika pirms gandrīz simts gadiem - pirmās Latvijas brīvvalsts laikā.
Latgaļi
Latgaļi ir baltu tauta, no kuras vārda, iespējams, ir cēlies latviešu tautas un Latvijas nosaukums. Latgaļu vārds pirmo reizi rakstītajos avotos minēts Senās Krievzemes hronikā „Pagājušo laiku stāsts”. 13. gs. Latvijas teritorijā sarakstītajās hronikās "Livonijas Indriķa hronikā" un "Atskaņu (jeb Rīmju) hronikā", kā arī dokumentos viņi saukti par lethigalli, letti, letten.
Attēlā: Latgaļu un sēļu apdzīvotās teritorijas
5.-7. gadsimtā latgaļi dzīvoja: Vidzemes austrumu daļā, Daugavas labajā krastā Aiviekstes apvidū, Latgalē un blakus esošajos mūsdienu Krievijas un Baltkrievijas apgabalos.
8.-10. gadsimtā latgaļi nostiprinājās Vidzemes austrumu daļā un Latgalē. Latgaļi dzīvoja ciemos, pilskalnos un ezerpilīs. Ezerpilis bija ezeru salās vai sēkļos uz pāļiem celtas apmetnes, kurās dzīvoja 70 – 100 cilvēku.
12. gadsimtā latgaļu teritorijā zināmi aptuveni 70 pilskalni ar apmetnēm. Tie bija pilsnovadu un zemju centri. Nozīmīgākie pilskalni: Jersika, Koknese, Krustpils, Asote, Aglonas Madalāni, Pļaviņu Oliņkalns.
Attēlā: Seno latgaļu pils vieta - Asotes pilskalns mūsdienās.
Pirmie latgaļu valstiskie veidojumi radās 11. gadsimta beigās – 12. gadsimta sākumā. 13. gadsimta avotos minētas Jersikas, Kokneses, Tālavas un Atzeles zemes, taču tām nebija kopējas pārvaldes. Jersika ar centru Daugavas labajā krastā apvienoja ap 12 pilsnovadus, bet Koknese – tikai 2 vai 3 pilsnovadus.
11.-12. gadsimtā latgaļu zemēs no Krievzemes sāka izplatīties kristīgā ticība – pareizticība.
Īsu laiku latgaļi maksāja meslus Polockas un Pleskavas kņaziem.
Attēlā: Latgaļu vīriešu apģērbs, rotas un ieroči. Ieroču komplekta tipiska sastāvdaļa bija cirvis, parasti - arī viens vai divi šķēpi.
Latgaļu sieviešu tērpa raksturīgākā detaļa - ar bronzu rotāta villaine, bet tipiskas rotas - bronzas spirālīšu vainagi, kaklariņķi, kuriem ar 11. gs. pievienoja trapecveida piekariņus, spirālaproces, spirālgredzeni un daudz citu rotu. (Skat. attēlu - tērpa un rotu rekonstrukcija.)
Līdz 13. gadsimta sākumam latgaļi jau bija paplašinājuši savu teritoriju ziemeļu un rietumu virzienā, iespiežoties igauņu un lībiešu apdzīvotajās zemēs. Lielākā daļa mūsdienu latgaliešu un vidzemnieku ir seno latgaļu pēcnācēji.
Sēļi
Sēļi bija viena no baltu tautām, par kuru vēsturi atrodams maz ziņu. Lai gan arheoloģiskā izpēte liecina, ka sēļi bijuši viena no senākajām baltu ciltīm mūsdienu Latvijas teritorijā, rakstītajos avotos sēļi minēti tikai 13. gadsimtā sarakstītajās "Livonijas Indriķa hronikā" un "Atskaņu hronikā".
Par "Selen" saukta neliela teritorija Daugavas kreisajā krastā (Skat. iepriekšējo karti!): no mūsdienu Jaunjelgavas līdz Jēkabpilij ar centru Sēlpils pilskalnā. Minēti vairāki sēļu novadi ar spēcīgi nocietinātām pilīm centrā: Medene, Pelone, Malesine, Tovrakse, Nīcegale.
Attēlā: Pilskalni sēļu apdzīvotajā teritorijā. Sēļu apdzīvotajā teritorijā bijis ap 15-20 pilskalnu.
Daļa sēļu ir mūsdienu Augšzemes latviešu senči, bet daļa 12.-13. gadsimtā nonāca stiprā Lietuvas ietekmē un vēlāk saplūda ar lietuviešiem. Tomēr līdz mūsdienām Aizkraukles, Jēkabpils, kā arī Madonas apkaimē saglabājies senais sēļu valodas dialekts.
Attēlā: Sievietes apbedījuma inventārs sēļu apdzīvotajā teritorijā.
Arī sēļu tautastērpos un rotaslietās izpaužas dažas novadam raksturīgās atšķirības, piemēram, villaines ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem, 2 vai 3 kopā sastiprinātu vainagu izmantošana (skat. attēlā).
Jau 9.-12. gadsimtā sēļi kultūras ziņā gandrīz neatšķīrās no latgaļiem, - dzīvojot tuvu kaimiņos, sēļi laika gaitā sajaucās ar latgaļiem, pārņemot viņu kultūru un tradīcijas.
Atsauce:
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/images/kar114.jpg
azureedge.net/515e62a4-a1ab-4933-ac37-63bcb756aca4/DSC_4101.JPG
http://visc.gov.lv/vispizglitiba/saturs/dokumenti/metmat/vesture_6_9/images/0073.jpg
http://www.nba.fi/liivilaiset/Otsikot/Mapiso.jpg
http://www.visit.dundaga.lv/userfiles/objects/destinations/1/original_14558043740.jpg
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/a/a2/Asotes_pilskalns-2.JPG
http://lr1.lsm.lv/public/assets/media/f/4/mlarge_32ea7973.jpg
http://spi2uk.itvnet.lv/upload/articles/57/5765/images/latgalu_rotas.jpg
https://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/1/17/Aug%C5%A1zemes_pilskalni.jpg/640px-Aug%C5%A1zemes_pilskalni.jpg
http://g1.delphi.lv/images/pix/520x315/J5lYrObl0TY/016-43428635.jpg
http://jauns.lv/raksts/zinas/118772-libiesu-valoda-vairs-nav-dziva-muziba-aizsaukta-pedeja-ista-libiete-grizelda-kristina