6. Rīgas vēsturiskais centrs (UNESCO LNK)

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) apvieno 193 valstis.

UNESCO Pasaules mantojuma saraksts ir starptautisks reģistrs, kas ir Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību īstenošanas instruments.

  

Konvencijā ar "kultūras mantojumu" tiek saprasts:

 

Doma laukumā bruģī iemūrēta liela, apaļa plāksne ar uzrakstu latviešu un angļu valodā: „UNESCO. Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā. Tas liecina par šīs vietas ārkārtējo un universālo kultūras vērtību, kuras aizsardzība nepieciešama visas cilvēces labā.”

Lai objekti tiktu iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tiem ir jāpiemīt Īpašas nozīmes universālai vērtībai (Outstanding Universal Value) un jāatbilst vismaz vienam no desmit atlases kritērijiem.

 

  

Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanai Pasaules mantojuma sarakstā ir šādi kritēriji:

 

 

Rīga, dibināta kā ostas pilsēta 1201. gadā, bija viens no galvenajiem Hanzas savienības centriem Austrumeiropā no 13. līdz 15. gadsimtam.

Pilsētas viduslaiku kodols atspoguļo to laiku uzplaukumu, lai gan lielākā daļa tā perioda ēku zaudētas ugunsgrēkos, karos vai pārbūvētas.

Šauro un lokano Vecrīgas ielu viduslaiku apbūvē dimd tirgoņu un amatnieku atstātais darba spars un tikums. Cunftes un ģildes, māksla un kultūra te gājusi roku rokā.

 

 

Vecākā saglabājusies dzīvojamā ēka – Nr.17 (attēla labajā pusē) būvēta 15. gadsimta beigās. Viduslaikos Mazā Pils iela atradās Rīgas nomalē – to apdzīvoja amatnieki, arī vecākajā no Trīs brāļu ēkām noritējusi gan ražošana, gan tirdzniecība. Namā bijusi viena liela telpa, kurā noritējis gan darbs, gan tirdzniecība, gan sadzīve, joprojām ēkai saglabāts tās vēsturiskais izskats. 

Tolaik Rīga nodibināja kontaktus ar Nīderlandes tirgotājiem un pilsētas arhitektūrā sāka parādīties Nīderlandes arhitektūrai raksturīgās renesanses iezīmes: mājas priekšā ir neliels laukumiņš lievenim ar akmens soliem un piedurvju akmeņiem, kuros iekaltās īpašuma zīmes kalpojušas par mājas adresi.

 

 

Viduslaiku Rīgas kodols atrodas Daugavas labajā krastā, no kreisā krasta dažādās perspektīvas paverot gleznainu skatu uz panorāmu, kas piesātināta ar daudziem baznīcu torņiem. Vēsturiskās ēkas ir salīdzinoši zemas, un tikai baznīcu torņi rada vertikālu pārsvaru (skat. att. zemāk).

 

  

19. gadsimtā Rīga piedzīvoja strauju rūpniecības attīstību.

Šajā periodā ap viduslaiku pilsētu veidojās priekšpilsētas ar iespaidīgām klasicisma stila koka ēkām (skat. att. zemāk), vēlāk to vietā tika būvētas gan vēsturisko stilu atdarinājuma ēkas, gan ēkas jūgendstila manierē.

 

 

19. – 20. gadsimta mijā Rīga kļuva par Eiropas pilsētu ar vislielāko jūgendstila arhitektūras koncentrāciju. Apmēram 50 jūgendstila ēkas ar augstu arhitektūras vērtību atrodas viduslaiku pilsētas teritorijā un vairāk nekā 300 – vēsturiskajā centrā.

Rīgas jūgendstilam izveidojās vairāki novirzieni, kā pirmais – eklektiski dekoratīvais jūgendstils. Tā spilgtākais pārstāvis – arhitekts Mihails Eizenšteins.

 

Ēkai ir īpaši bagātīga fasādes apdare. Sevišķi izceļas masku, pāvu, skulpturālo galvu un ģeometrisko figūru kompozīcija fasādes vainagojumā.

 

Jūgendstila nacionālo ievirzi pārstāv nacionālā romantisma novirziens. Nacionālā romantisma novirziena izveidošanos iedvesmoja latviešu arhitektu pieredzes papildināšana Somijā: tuvas latviskajai mentalitātei bija somu tradīcijas ēku apdarē izmantot pelēko granītu, veidot smagnējas būvmasas, racionāli plānot iekštelpas.

 

  

Rīgas Politehnikumā sagatavoja topošos arhitektus, un līdz pat 1. pasaules karam Rīga bija vienīgā pilsēta Baltijā, kur varēja apgūt arhitektūru.