6. Zemgaļu pakļaušana

 

Attēlā: Tērvetes pilskalns - seno zemgaļu valdnieku pils vieta.

  

Daļa zemgaļu Tērvetes valdnieka Viestarta jeb Viestura vadībā pēc bīskapa Alberta aicinājuma 13. gs sākumā sabiedrojās ar krustnešiem un piedalījās kopīgos karagājienos pret lībiešiem un lietuviešiem, taču vēlāk šī sadarbība izira.

 

1219. gadā Mežotnes zemgaļi lūdza palīdzību Rīgas bīskapam sakarā ar lietuviešu uzbrukumu, uzskatot, ka Viestarts nespēj viņus pasargāt. Par saņemto atbalstu viņi bija spiesti kristīties un uzņemt savā pilī krusta karotājus. Šie notikumi sadusmoja zemgaļu virsaiti Viestartu - Tērvetes valdnieku, un viņš uzbruka Mežotnei, taču nespēja to ieņemt.

 

Attēlā: Viestarts latviešu mākslinieka L. Liberta gleznā, 1936. g.

Šajā laikā tika gleznoti idealizēti senie valdnieki. 

 

Krustneši bija spiesti atgriezties Rīgā, un Mežotnes zemgaļi atteicās no kristīgās ticības. Par to savukārt sadusmojās Rīgas bīskaps. Savācis lielu karaspēku, viņš aplenca pili un postīja tās apkārtni. Mežotniešiem palīgā ieradās Viestarts ar zemgaļiem un lietuviešiem, bet lietuvieši neuzdrošinājās sākt kauju ar krustnešiem un atkāpās.

 

 

Attēlā: Mežotnes pilskalns no senpilsētas puses. Otrā pilskalna pusē ir Lielupe.

 

Kad krustnešiem neizdevās pierunāt Viestartu kristīties, viņi gribēja uzbūvēt savu pili Mežotnē, bet tikmēr zemgaļi kopā ar kuršiem 1228. gadā izpostīja Daugavgrīvas klosteri. Tam sekoja atmaksa - 1229. gadā zobenbrāļi iebruka zemgaļu zemēs un postīja tās trīs nedēļas. Gadu pēc šī iebrukuma Viestarts organizēja atmaksas karagājienu uz ordeņa Aizkraukles novadu. Atceļā zemgaļus pārsteidza Aizkraukles pils pārvaldnieka vadītās vienības uzbrukums, un zemgaļi cieta sakāvi.

 

 

Attēlā: Saules kaujas atainojums latviešu mākslinieka gleznā.

 

Kauja krustnešiem nebija veiksmīga - viņus sakāva. Pēc kaujas zemgaļi vajāja un nogalināja krustnešus, kas cauri zemgaļu zemēm bēga uz Rīgu, un vācu varai zemgaļu teritorijā uz laiku bija pienākušas beigas.

 

Par precīzu kaujas vietu joprojām ir dažādi viedokļi, bet zināms, ka Zobenbrāļu ordenis tika gandrīz pilnībā iznīcināts - tas beidza pastāvēt. 1237. gadā tā paliekas iekļāva Prūsijā karojošā Vācu ordeņa sastāvā, izveidojot ordeņa Livonijas atzaru - Livonijas ordeni.

 

Attēlā: Saules kaujas rekonstrukcija mūsdienās Saules kaujas atceres dienā - Baltu vienības dienā (22. septembris).

13. gs. otrajā pusē Livonijas ordenis atsāka regulārus sirojumus zemgaļu zemēs. Kaut arī zemgaļi bija spiesti slēgt mieru un maksāt nodevas, cīņas ar krustnešiem nerimās arī turpmākajos gados. Livonijas ordenis 1265. gadā uzcēla Mītavas pili (tagadējā Jelgava) - atbalsta punktu cīņai ar zemgaļiem.

1267. gadā tika pakļauti kurši, un krustnešiem bija iespēja visus spēkus veltīt zemgaļu pakļaušanai. 

 

Attēlā: Vecā Jelgavas (Mītavas) pils - atbalsta punkts zemgaļu pakļaušanai. Jelgavā pili krustneši uzbūvēja uz Lielupes salas.

 

1271. gadā krustneši iekaroja Tērveti, pēc gada bez kaujas padevās Mežotne, tajā pašā gadā ordeņa karaspēks nopostīja Raktes pili.

Zemgaļu zemes bija no jauna iekarotas, viņiem bija jādod jaunajiem kungiem labība, jāiet klaušu darbos, piemēram, jāceļ mūra pilis, un jāpiedalās karā pret pagāniem.

 

 

Attēlā: Namejs latviešu mākslinieka L. Liberta gleznā.

 

Viņam izdevās atkarot vāciešiem Tērveti, taču krustneši sapulcināja karaspēku, siroja un sadedzināja iekoptos laukus. Cīņas turpinājās vairākus gadus. Redzot vācu karaspēka pārspēku, zemgaļi paši nodedzināja Tērvetes pili un to pameta.

1290. gadā arī Raktes, Dobeles un Sidrabenes piļu aizstāvji aizgāja uz Lietuvu.

Cik īsti zemgaļu pameta savu dzimto zemi, nav zināms, jo Romas pāvesta dokumentos minēties skaitļi ir pārspīlēti.

Attēlā: Zemgaļu cīņa ar krustnešiem atspoguļota filmā "Nameja gredzens".

Pēdējā saite - ieskats filmas kadros un saruna ar filmas veidotājiem. Filmas vērtējums - priekšpēdējā saite.

 

Baltu un Baltijas somu pakļaušana bija likumsakarīga, - Rietumeiropu bija konsolidējusi (saliedējusi) Romas katoļu baznīca, bet Krievzemi - no Bizantijas aizgūtā pareizticība (grieķu katoļu baznīca). Tā kā krusta karu kustība spēja mobilizēt resursus no visas Rietumeiropas, bet Kijevas Krievzeme piedzīvoja šķelšanās periodu, tad Austrumbaltijā uzvarēja ekspansija no Rietumeiropas.