Kristietības izplatīšana Baltijas jūras piekrastes zemēs

Baltijas jūras piekrastes zemēs dzīvojošie slāvi, balti un somugri 12. gadsimtā vēl lielākoties bija pagāni (dabas reliģijas piekritēji).

Centieni tos pievērst kristietībai jau bija aizsākušies pirms vācu misionāru ierašanās - Latvijas teritorijas iedzīvotājus pievērst kristietībai jau bija mēģinājuši gan dāņu un zviedru katoļu misionāri no rietumiem, gan krievu pareizticīgie priesteri - no austrumiem:

Ziņas par dāņu klātbūtni Kurzemē atrodamas 11. gs. sarakstītajā hronikā, kurā pieminēta kristiešu - katoļu baznīca Kurzemē.
Latgaļu, sēļu un lībiešu vidū no Krievzemes sāka izplatīties pareizticība, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastie krustiņi (skat. att. zemāk). Varētu teikt, ka, ierodoties vācu garīdzniekiem, izvērtās cīņa par to, kurš pirmais kristīs pagānus un līdz ar to - iegūs varu pār zemēm, kuras tie apdzīvo.
Krusta karus uzsāka Romas Katoļu baznīca, lai kristītu un pakļautu šīs teritorijas iedzīvotājus. Krusta kari Baltijā tika pielīdzināti karošanai pret neticīgajiem Jeruzalemē, tāpēc daudzi bruņinieki nekavējās izmantot šo izdevību un devās karā.

Attēlā: Arheoloģiskajos izrakumos Latvijā iegūtās 12. gs. senlietas.

Pirmie krustnešu triecienu saņēma ziemeļrietumu slāvi.

Līdz 13. gs. vidum zeme starp Elbu un Oderu bija iekarota un iedzīvotāji - varmācīgi kristīti. Dažu gadsimtu laikā viņi tika pārvācoti, jo zemi pārpludināja vācu garīdznieki, bruņinieki un zemnieki.

Slāvu pakļaušana Baltijas jūras dienvidu krastā deva vācu krustnešiem iespēju izveidot atbalsta punktu un doties tālāk. 1143. gadā tika dibināta Lībeka, kas strauji attīstījās par nozīmīgu ostu un tirdzniecības centru, no kurienes tirgotāji devās arī uz Baltijas zemēm. (Izpēti karti!)

Attēlā: Karte ilustrē krusta karus Baltijas jūras piekrastē.

12. gadsimta otrajā pusē vācu tirgotāji aizvien biežāk izmantoja Daugavas tirdzniecības ceļu un iegriezās lībiešu zemēs.

Tālajos ceļojumos viņus pavadīja priesteri, kuri rūpējās par reliģiskajiem rituāliem. Turklāt klosteru mūki, kuri viduslaikos nereti vienīgie prata vest rēķinus, lasīt un rakstīt, bija noderīgi tirgotāju darbā arī kā rakstveži. Pēc atgriešanās dzimtenē tirgotāji un priesteri par redzēto stāstīja citiem, un tā ziņas par nekristītajām tautām sasniedza Romas Katoļu baznīcas vadību.

Attēlā: Bīskaps Meinards - pirmais vācu misionārs, kas uzsāka lībiešu pievēršanu kristietībai. (Vēlāku laiku mākslinieka atveidojums.)

Mūks Meinards (vēlāk iecelts par bīskapu) reizē ar vācu tirgotājiem ieradās Ikšķilē, kur uzsāka savu misionāra darbību. Viņš centās nodibināt draudzīgas attiecības ar lībiešiem un mācījās viņu valodu. Kad Ikšķilei uzbruka lietuvieši, Meinards kopā ar lībiešiem glābās mežā.

Pēc lietuviešu aiziešanas viņš iegādājās zemes gabalu un pierunāja lībiešus atļaut celt uz tā drošāku paslēptuvi – mūra pili, ko nevarēja tik viegli ieņemt, nopostīt un nodedzināt.

Ikšķiles_baznīca_un_pilsdrupas_18._gadsimtā.jpg

Attēlā: Ikšķiles baznīca un pilsdrupas 18. gs.

Mūsdienās saglabājušās tikai baznīcas drupas. (Skat. att. zemāk.)

1185. gadā, Meinarda aicināti, no Gotlandes ieradās būvmeistari un, izmantojot vietējiem nepazīstamu mūrēšanas tehnoloģiju – akmeņu saistīšanu ar kaļķa javu, Daugavas krastā uzcēla nelielu pili un baznīcu, ko veltīja Jaunavai Marijai – Jēzus mātei (vēlāk Livoniju sāka dēvēt par Marijas jeb Māras zemi). 1186. gadā pāvests iecēla Meinardu par Ikšķiles bīskapu.

Ikšķiles baznīca un pils bija pirmās mūra ēkas Latvijas teritorijā. Par pils būvēšanu un patvēruma sniegšanu Meinards prasīja, lai lībieši pieņem kristīgo ticību.

Attēlā: Ikšķiles baznīcas drupas mūsdienās.

Sākumā lībieši bija ar mieru kristīties (skat. att. zemāk), taču pēc kāda laika viņi atteicās no ticības. Jaunkristītie iedomājās, ka pietiek nomazgāties Daugavā, lai kristiešu Dievam vairs nebūtu varas pār viņiem.

Lībiešu spītības un nepaklausības saniknots, Meinards lūdza Romas pāvestu sūtīt krusta karotājus, lai ieviestu jauno ticību ar varu. Nesagaidījis krusta karotājus, bīskaps 1196. gadā nomira. Viņu apbedīja Ikšķiles baznīcā, bet 14. gadsimtā pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā.