5. Melngalvju nams

Tikai pēc kādiem 300-400 gadiem to sāka saukt tā saimnieku – Melngalvju brālības vārdā – par Melngalvju namu.

  

Tā ir viduslaiku Melngalvju nama kopija, jo saglabājies bija tikai 14.-19. gs. pagrabstāvs.

1996. gadā tika likts pamatakmens un sākta atjaunotā Melngalvju nama celtniecība, to pabeidza 1999. gadā.

 

Melngalvji bija neprecēto tirgotāju, pārsvarā vācu, biedrība, kuri par savu patronu jeb aizstāvi bija izvēlējušies Sv. Maurīciju, no kā arī cēlies nosaukums.

Sv. Maurīcija galva redzama brālības ģerbonī.

 

 

Sv. Maurīcijs saskaņā ar leģendu bija romiešu leģiona komandieris Āfrikā, kurš gājis bojā mocekļa nāvē. Kopš 4. gs. Romas katoļu baznīca viņu godā kā svēto. Tiek uzskatīts par amatnieku un jaunu censoņu aizstāvi.
Par biedrības patroniem tika izraudzīti arī Sv. Juris un Sv. Ģertrūde.

Brālībai bija Rīgas rātē apstiprināta šrāga.

 

Melngalvju brālība Rīgā pastāvēja līdz 1939. gadam, kad, sākoties Otrajam pasaules karam,  melngalvji līdz ar citiem vācbaltiešiem Latviju pameta.

 

Attēlā: 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, veicot izpēti, arhitekts Andris Holcmanis izveidojis sākotnējā nama izskata skices. Attēls no Melngalvju nama arhīva.

Attēli par to, kāds sākotnēji izskatījies Melngalvju nams, nav saglabājušies.

 

Namu 14.gs. – no 1330. līdz 1334. gadam uzcēla Rīgas pilsēta, un tas kļuva par Rīgas saviesīgās dzīves centru. Kā nama celtnieks parasti tiek minēts Dītrihs Kreige.

Jaunajā saietu namā sākotnēji visas biedrības drīkstēja noturēt savas sanāksmes un dzīres. Īpaši bieži Jauno saietu namu sanākšanām, līgumu slēgšanai un dzīrēm izmantoja Lielās ģildes biedri, kā arī ceļojošo tirgotājzeļļu un jūrasbraucēju biedrības.

 

Attēlā: 1581. g. galvenās fasādes zelmiņa augšdaļā tika uzstādīta ķēniņa Artusa skulptūra ar scepteri un valsts ābolu rokās. Tā redzama arī tagad. Tā bija atsauce uz slavenajiem Apaļā galda bruņiniekiem.  

 

Namu izmantoja melngalvji kopā ar Lielo ģildi, bet uzraudzību pār to veica Rīgas rāte.

Namā notika sanāksmes un apsprieda darījumus, svinēja Vastlāvjus, Vasarsvētkus un citus svētkus.
Melngalvju nams laika gaitā vairākkārt pārbūvēts un paplašināts - tā fasāde viduslaikos bija daudz vienkāršāka, bet gadsimtu gaitā tā papildināta ar ciļņiem, skulptūrām un citiem rotājumiem.

17. gadsimtā melngalvji kļuva par vienīgajiem nama īrniekiem, bet 18. gadsimta sākumā namu nopirka savā īpašumā.
Nama likteni ir iespaidojuši daudzi vēstures notikumi.

 

20. gs. otrajā pusē no Melngalvju nama nekas vairāk nebija palicis - uz daudziem gadu desmitiem tas bija izzudis no Vecrīgas ainavas.

21. gs. tas, uzcelts uz viduslaiku nama pamatiem, atkal priecē rīdziniekus un pilsētas viesus.

 

1334. g. dokumentos pirmo reizi minēts Melngalvju nams, saukts par Jauno namu.

16. gs. beigas - 17. gs. sākums – galvenās fasādes pārbūve.

1886. - 1891. g. nama fasādi izrotāja ar skulptūrām un ģerboņiem, nama priekšā uzcēla piebūves.

1896. g. nama priekšā novietoja Rolanda skulptūru. (Skat. attēlu zemāk.)

 

20. gs. 30. gadu beigās sākās Rātslaukuma pārveidošana: nojauca vairākas ēkas, atsedzot skatu no Rātslaukuma uz Daugavu. Bija plānots pārveidot Melngalvju nama iekštelpas, bet plānus izjauca Otrais pasaules karš.

 
1941. g. naktī no 28. uz 29. jūniju vācu armijas uzbrukuma laikā granātu eksplozijā tika norauts nama jumts, no vēja nestām dzirkstelēm aizdegās bēniņu koka konstrukcija - izcēlās plašs ugunsgrēks, kas iznīcināja Melngalvju namu un tajā esošās mākslinieciskās vērtības.

Viss Rātslaukums tika pārvērsts drupās, - bija cietusi Sv. Pētera baznīca,  Rātsnams, bet visvairāk – Melngalvju nams. (Skat. attēlu zemāk.)

 

1948. g. 23. maijā Melngalvju nama mūrus uzspridzināja.
1970.-1971. g. tika uzbūvēts Latviešu sarkano strēlnieku memoriāls (tag. Latvijas Okupācijas muzejs), bet Melngalvju nama pamati tika saglabāti.
1995. g. 29. jūnijā Melngalvju nama pamatos, pirms uzsāka nama atjaunošanu, ievietoja piemiņas kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.