4. Brīvības cīņu noslēgums

Jau 1919. gada jūlijā bija izveidota Latgales jeb Austrumu fronte, kurā atradās Kurzemes divīzijas pulki, Latgales partizānu pulks un Latvijas vācu zemessardze, bet šie spēki nebija pietiekami uzbrukumam.

Visu 1919. gadu Latgalē turpināja plosīties lielinieku terors, kā laikā nogalināja muižniekus, garīdzniekus, Latgales inteliģenci, izdemolēja muižas, zemniekiem atņem pēdējo pārtiku un spieda cilvēkus pakļauties jaunajai varai.

 

Attēlā: Cilvēku grupa pie Preiļu muižas vārtiem pēc vietējā boļševika bērēm, 1919. gadā. (Foto: Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs).

 

Sarkanās armijas spēki Latgalē bija diezgan ievērojami, tāpēc vajadzēja meklēt sabiedrotos.

Igaunija jau bija uzsākusi miera sarunas ar Padomju Krieviju un miera noslēgšanas gadījumā tā varētu nosūtīt uz Latgali papildspēkus.

Latgales atbrīvošanas operāciju izstrādāja talantīgā latviešu militārā teorētiķa Pētera Radziņa vadībā.

 

P. Radziņš Latvijā atgriezās brīdī, kad Latvijas neatkarību apdraudēja vācu un krievu karaspēks Bermonta-Avalova vadībā. Tūlīt pēc atgriešanās 1919.gada oktobrī viņš kopīgi ar Latvijas armijas virspavēlnieku Jāni Balodi izstrādāja uzbrukuma plānu bermontiešiem.

 

Tālāk P. Radziņa vadībā tika izstrādāts plāns Latgales atbrīvošanai no Padomju Krievijas karaspēka.  Latgales operācijā vajadzēja piedalīties ap 40 000 karavīru, no kuriem tikai 10 000 bija Latvijas armijā.

1920. gada 3. janvārī sākās apvienoto poļu un latviešu spēku kopīgais uzbrukums. Tā pirmajā dienā tika ieņemta Daugavpils, turpmākajās dienās - Višķu un Krāslavas apkārtne, 21. janvārī - Rēzekne.

 

Piemineklis tika atklāts 1939. gada 8. septembrī. Padomju vara to divas reizes iznīcināja. Pēdējo reizi atjaunots 1992. gadā.

 

Latgales atbrīvošanas cīņas notika janvārī, kad bija liels sals. Daudziem karavīriem trūka silta apģērba un apavu. Lielajā aukstumā sabiezēja un sasala ieroču eļļa, padarot šaušanu neiespējamu. Armijā sākās tīfa un dizentērijas epidēmijas un karavīri guva apsaldējumus. Par spīti grūtībām mēneša laikā Sarkanā armija no Latgales bija padzīta. P. Stučkas valdība izbeidza savu darbību.

1920. gada 1. februārī ar Padomju Krieviju tika noslēgts slepens pamiers, un pēc kāda laika uzsāktas miera sarunas. Bet neraugoties uz 1. februārī noslēgto pamieru ar Padomju Krieviju, Latvijas armiju Latgales frontē vajadzēja turēt pilnā sastāvā un kaujas gatavībā. Sīkāka rakstura cīņas nenorima vēl ilgi.

 

 

Miera sarunas sākās Maskavā, taču slikto sadzīves apstākļu dēļ turpinājās Rīgā. 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, kura otrajā pantā bija norādīts, ka "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem".

Bija panākta vienošanās par robežu ar Padomju Krieviju.

 

M. Lapiņa fotogrāfija no 1922. gadā Latvijas Bēgļu Re-evakuācijas izdotā albuma "Latvijas bēgļu atgriešanās".

 

Bija panākta arī vienošanās par bēgļu atgriešanos Latvijā. Līdz 1928. gadam Latvijā atgriezās ap 230 000 bēgļu, 7000 optantu un vairāk nekā 12 000 bijušo strēlnieku. (Optanti - agrākie Krievijas pavalstnieki, kas bija saistīti ar Latviju un pēc miera līguma noslēgšanas varēja kļūt par Latvijas pilsoņiem.)

Sliktāk veicās ar materiālo jautājumu kārtošanu. No savulaik izvestajām rūpnīcu un fabriku iekārtām un citām materiālām un kultūras vērtībām Latvija atguva tikai nelielu daļu.

 

Attēlā: Krievu-Baltijas jeb Russo-Balt vagonu rūpnīca Rīgā. 1912. gadā rūpnīca aizņēma apmēram 20 hektārus lielu platību. Tā sastāvēja no 50 dažādiem cehiem, nodarbināja četrus tūkstošus darbinieku un bija viens no lielākajiem mašīnbūves uzņēmumiem Krievijā.

  

Tajā ražoja automašīnas, lidmašīnu detaļas un lidmašīnas. Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā rūpnīcas vērtīgās iekārtas no Rīgas tika izvestas uz Krieviju. Tās, tāpat kā citas vērtīgās iekārtas, Krievija neatgrieza.

Latvijas un Krievijas miera līgums ne vien noregulēja abu kaimiņvalstu attiecības, bet arī novērsa nopietnu šķērsli vispārējai Latvijas Republikas starptautiskai atzīšanai de iure jeb pilnai diplomātiskai atzīšanai. Tā notika 1921. gada 26. janvārī.

Noslēdzoties Brīvības cīņām, Latvijas armijā bija vairāk nekā 76 000 karavīru. Brīvības cīņas bija ilgušas 628 dienas.

 

Attēlā: Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka 2. bataljona virsnieki un instruktori 1919. gada rudenī. No Latvijas Kara muzeja arhīva.

 

Brīvības cīņu laikā bija sagūstīti 5277 pretinieku karavīri. Iegūto trofeju vidū bija 42 lielgabali, 199 ložmetēji, 10 kara lidmašīnas, kā arī cita kara tehnika un materiāli.

Ar šo ordeni apbalvoja Latvijas armijas karavīrus, latviešu strēlnieku pulku karavīrus, kā arī ārzemniekus, kuri bija devuši ieguldījumu šajās cīņās vai citādi sekmējuši Latvijas valsts nodibināšanu.

 

 

Neilgi pēc Brīvības cīņām, par godu neatkarības cīņās kritušajiem, sāka veidot piemiņas vietu pieminekļus. Šie vēsturiskie notikumi nav zaudējuši nozīmi arī mūsdienās.

Pēdējā saite - "Latvijas Brīvības cīņās 1918. - 1920. gadā kritušie karavīri", kur skatāmi Brīvības cīņu dokumentālie kadri un cīņās kritušo karavīru vārdi. (Filmu sociālajos tīklos augšupielādēja Latvijas armija, 2012. gada 9. novembrī.)