2. Brīvības cīņas 1919. gada pirmajā pusē

1919. gada janvāra sākumā Latvijas Pagaidu valdība ar nelielām karaspēka vienībām bija atkāpusies uz Kurzemi. (Skat. iepriekšējo teoriju.) 5. janvārī Jelgavā izveidoja Latviešu atsevišķo bataljonu, par kura komandieri kļuva Oskars Kalpaks.

 

1918. gada vasaras otrajā pusē, slepus šķērsojot frontes līniju, viņš no Padomju Krievijas atgriezās Vācijas armijas okupētajā Vidzemē. Kalpaku norīkoja organizēt spēkus Vidzemē un vēlāk Rīgā viņš atgriezās kopā ar Cēsu rotu. Kad sākās masveida dezertēšana no latviešu daļām, Latviju pameta lielākā daļa te esošo augstāko virsnieku un kapteinis Jānis Balodis, nesen atgriezies no gūsta, no latviešu daļu komandēšanas atteicās. Apakšpulkvedis Oskars Kalpaks palika vienīgais latviešu virsnieks ar pietiekami augstu pakāpi, kurš uzņēmās vadību un piekrita kļūt par landesvēra latviešu vienību komandieri.

 

Janvāra beigās lielinieki bija okupējuši gandrīz visu Latvijas teritoriju līdz Ventai.

1. februārī Liepājā no Vācijas ieradās vācu armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kurš kļuva par visu Kurzemē dislocēto pretlieliniecisko spēku virspavēlnieku.

  

Golcs bija Vācijas armijas virsnieks, Somijas nacionālais varonis, 1919. gadā Rietumbaltijā dislocētā 6. rezerves korpusa komandieris un iecelts par Liepājas gubernatoru.

 

Pagaidu valdība Liepājā un tuvākajos pagastos izsludināja vairākas mobilizācijas.

3. martā sākās apvienoto vācu un latviešu spēku kopīgo uzbrukumu lielinieku frontei. Uzbrukuma trešajā dienā pie Airītēm netālu no Skrundas pārpratuma dēļ notika sadursme starp latviešu un vācu karaspēka vienībām. Biezajā miglā viņi cits citu noturēja par lieliniekiem un sākās apšaude, kuras laikā krita pulkvedis O. Kalpaks. Bataljona komandiera amatā stājās pulkvežleitnants Jānis Balodis.

 

Balodis bija karavīrs Krievijas armijā. Pēc atgriešanās no vācu gūsta J. Balodis 1918. gada 1. decembrī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un kļuva par Virsnieku rezerves rotas komandieri.

 

22.maijā sākās pretlieliniecisko spēku vispārējs uzbrukums Rīgai. Pirmais Rīgā ielauzās landesvēra triecienbataljons, kas uzsāka teroru pret iedzīvotājiem. Notika kratīšanas un aresti, aizdomās turētos nošāva bez tiesas sprieduma, uz aizdomu pamata par represijām pret vācbaltiešiem. Liela daļa cietušo nebija pie tā vainojami. P. Stučkas lielinieku valdība savlaicīgi bēga uz Latgali.

 

 

Jau 1919. gada janvārī Latvijas Pagaidu valdība bija nosūtījusi uz Igauniju pulkvedi Jorģi Zemitānu. J. Zemitāns panāca vienošanos ar Igaunijas armijas virspavēlnieku Johanu Laidoneru par pašaizsardzības rotu formēšanu no Igaunijā esošajiem Latvijas pilsoņiem.

 

 

Igaunijas valdība apsolīja materiāli palīdzēt ar ieročiem, munīciju un pārtiku. Februāra sākumā Igaunijas armija atbrīvoja no lieliniekiem Valku un Rūjienu.

Situācija saasinājās 2. jūnijā, kad vācu spēki pieprasīja brīvu ceļu uz Cēsīm. Igaunijas karaspēka virspavēlnieks J. Laidoners un Ziemeļlatvijas brigādes komandieris J. Zemitāns pret to iebilda.

6. jūnijā sākās vācu uzbrukums. Vācu karaspēka sastāvā bija 1200 labi bruņotu vīru ar kaujas pieredzi, pretī vācu karspēkam stājās ap 950 Cēsu aizstāvju, arī skolēni un sirmgalvji. Tā kā pārspēks bija vācu pusē, pēc 10 stundu ilgstošām kaujām latviešu karavīri atstāja Cēsis.

 

Šajās kaujās cīņā pret vācu karaspēku izgāja arī Cēsu skolnieku rota, kurā bija pieteikušies 14 - 16 gadus jauni skolnieki. Viņiem nebija nojausmas, ko nozīmē karot, toties bija daudz drosmes un apņēmības ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi.

  

Pēc Antantes valstu militāro pārstāvju pieprasījuma tika noslēgts pamiers līdz 19. jūnijam. Tikmēr ieradās papildspēki no Igaunijas.

19. jūnijā R. fon der Golcs pavēlēja atsākt uzbrukumu apvienotajiem latviešu un igauņu spēkiem. 22. jūnijā igauņu un latviešu vienības sāka prettriecienu vācu karaspēkam un dažu dienu laikā atbrīvoja Cēsis, Siguldu un Inčukalnu. Uzvaru nodrošināja iedzīvotāju atbalsts Ziemeļlatvijas brigādei, kā arī komandiera J. Zemitāna un štāba priekšnieka Voldemāra Ozola militārais talants.

8. jūlijā Rīgā no Liepājas atgriezās K. Ulmaņa Pagaidu valdība.

Uzvaras pieminekli Cēsīs par godu uzvarai Cēsu kaujās pirmoreiz uzbūvēja 1924. gadā kā vienu no pirmajām Latvijas Brīvības cīņās kritušo veltītajām zīmēm. Padomju režīms 1951. gada 25. marta naktī to uzspridzināja un pilnīgi nojauca. Uzvaras piemineklis ir atjaunots 1998. gadā.

 

 

Latvijas prezidents R. Vējonis atgādināja: “Karavīru varonība un izcīnītā uzvara Cēsu kaujās atnesa mums pārliecību, ka kopā uzvarēsim pretiniekus un izcīnīsim neatkarīgu Latviju, nosargāsim neatkarīgu Igauniju.” Arī Igaunijas prezidente K. Kaljulaida uzsvēra, ka Baltijas valstu brīvību var veiksmīgi nodrošināt, tikai rīkojoties kopīgiem spēkiem, jo vienmēr zaudējam, ja esam vieni.