7. Latviešu strēlnieki Padomju Krievijā

1917. gada novembrī, pēc lielinieku jeb boļševiku valsts apvērsuma liela daļa strēlnieku kļuva par jaunās V. I. Ļeņina valdības uzticamākajām karaspēka vienībām.

 

 

Strēlnieki bija disciplinēti un organizēti, boļševiki vēlējās, lai Padomju Krievijas valdību apsargātu tieši viņi. Tie latviešu strēlnieki, kas pārgāja boļševiku pusē, vēlāk tika saukti par sarkanajiem strēlniekiem.

 

Attēlā: Sarkanajiem latviešu strēlniekiem padomju laikā izveidotais piemineklis Rīgas centrā. 

 

1918. gada februārī vācu armija okupēja visu Latvijas teritoriju un turpināja strauji virzīties uz priekšu.

Pēc dažu mēnešu pastāvēšanas padomju vara Vidzemē beidza pastāvēt, un Iskolats kopā ar strēlniekiem devās uz Krieviju. Krievijas galvaspilsētai Petrogradai draudēja briesmas, jo tuvojās vācu karaspēks. Ļeņina valdība nolēma pārcelties uz Maskavu, kas atradās dziļāk valsts iekšienē, tālāk no robežas. Latviešu strēlnieki turpināja padomju valdības apsardzi Kremlī.

 

 

1918. gada aprīlī tika izveidota Latviešu strēlnieku padomju divīzija Jukuma Vācieša vadībā - pirmā regulārā kaujas vienība Sarkanajā armijā. Jukums Vācietis (skat. att. zemāk) bija viens no talantīgākajiem latviešu karavadoņiem. Pirmajā pasaules karā viņš bija komandējis Zemgales latviešu strēlnieku pulku. Pēc 1917. gada oktobra apvērsuma kopā ar savu pulku viņš nostājās padomju varas pusē.

 

 

Latviešu strēlnieku divīzijā ietilpa trīs brigādes - deviņi strēlnieku pulki un seši artilērijas divizioni. Tika izveidots arī kavalērijas pulks, inženieru bataljons, sakaru bataljons, ceļu dienesta bataljons, aviācijas daļa ar 18 lidmašīnām, smago haubiču baterija un zenītbaterija.

.

 

Latviešu strēlnieku padomju divīzija piedalījās pret boļševikiem vērsto dumpju apspiešanā Maskavā, Jaroslavļā, Ribinskā, Saratovā, Novgorodā un citās pilsētās. Latviešu strēlnieki cīnījās kaujās pie Volgas, Urālos un citur.

Pēc Vācijas kapitulācijas un Pirmā pasaules kara beigām strēlniekus 1918. gada decembrī nosūtīja uz Latviju, kur viņi palīdzēja latviešu lieliniekiem dibināt padomju varu un veidot neilgu laiku pastāvējušo Latvijas Sociālistisko padomju republiku. (Par to plašāk - pēdējā 8. klases tēmā.)

 

 

Pēc sakāves Latvijā strēlnieki atgriezās Krievijā, un 1919. gada vasaras beigās strēlnieku vienības tika nosūtītas pret ģenerāļa Deņikina armiju Dienvidkrievijā. Latviešu divīzija veidoja Sarkanās armijas trieciengrupu, kas Orlas-Kromu rajonā kaujā sakāva armiju un piespieda to atkāpties līdz Melnās jūras krastam. Latviešu strēlnieki piedalījās arī ģenerāļa Judeniča armijas sakāvē 1919. gada beigās, 1920. gadā kaujās Krimā - pret ģenerāļa Vrangeļa armiju.

 

Tie ir boļševiku jeb lielinieku simboli: sarkanā zvaigzne simbolizē boļševiku cīņu par komunisma ideju izplatību visā pasaulē; sirpis un āmurs izsaka proletariāta (zemnieku un strādnieku) vienotību un varu.

 

Pēc Pilsoņu kara beigām Krievijā strēlnieki savas cīņas gaitas bija beiguši.

1920. gada novembrī Latviešu divīzija tika izformēta un vairāk nekā 11 000 strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku vēlējās atgriezties mājās, taču nevarēja, - lai šķērsotu Krievijas un Latvijas robežu, bija vajadzīgi divu Latvijas iedzīvotāju galvojumi, ka viņi te dzīvojuši pirms kara. Daudziem šādi galvotāji neatradās.

 

  

Daļa sarkano strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur vēlāk ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs.

Lielākā daļa no viņiem 1937.-1938. gadā tika arestēti un nošauti Staļina represiju laikā.